Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

Ticības Apliecība (No. A1)

(Izdevums 1.0 19971223-19971223)

Šis paziņojums ir tās Bībeliskās nostājas sasummējums, ko pirmajā gadsimtā aizstāvēja apustuļi. Šis paziņojums skaidrā un saprotamā veidā atspoguļo Bībeles pozīciju. Tas sastāv no septiņām nodaļām, kurās apskatīti jautājumi par Dievu (Godhead), Pestīšanas Plānu, Doktrīnas, kas attiecas uz cilvēka atbildību, doktrīnas, kas attiecas uz Mesiju, Ļaunuma problēmas, Baznīcu un Dieva Valstību. Šeit ir iekļauts arī ievads, kurā apskatītas atšķirības starp moderno un antīko kristietību. Pielikumā savukārt ir apskatītas doktrīnas par Trīsvienības doktrīnu izveidošanos.

Šis buklets nav domāts pārdošanai. Tas ir bezmaksas izglītojošs materiāls sabiedrības interesēm.

Kristīgās ticības Ticības Apliecība [A1]

Šis buklets nav domāts pārdošanai

Tas ir bemaksas izglītojošs materiāls sabiedrības interesēs.

ISBN 0 646 20506 4

Australija: P.O.Box 369,  WODEN  ACT 2606,  AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

LATVIJA: e-pasts: kdbaz@mail.lv

Copyright © 1994,1995,1996,1997

Christian Churches of God

PO Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIA

Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org

Pirmais Izdevums 1994

Otrais izdevums 1995. Gada februārī

Trešais Izdevums 1996. Gada maijā

Ceturtais Izdevums 1997.g martā

Saturs

Pirmais izdevums 1994. gada augustā

Otrais izdevums 1995. gada februārī

Trešais izdevums 1996, gada jūnijā

Ceturtais izdevums 1997. gada martā

Saturs

Ievads

1. nodaļa. Dievs

1.1 Dievs Tēvs

1.2 Jēzus Dieva Dēls

1.3 Svētais Gars

1.4 Svētā Gara attiecības ar Kristu un cilvēci

1.5 Kristus, Sātana un Saimnieka attiecības ar Dievu

1.5.1 Kristus kā Dieva Dēls

1.5.2 Antikrista doktrīna

1.5.3 Dieva vārds un suverenitāte

2. nodaļa. Pestīšanas Plāns

2.1 Cilvēces grēkā krišana

2.2 Cilvēces Pestīšana

2.3 Bībele kā iedvesmotā patiesība

2.4 Grēku nožēla un atgriešanās

2.5 Kristīšanās

3. nodaļa Doktrīnas, kas attiecas uz cilvēka atbildību.

3.1 Lūgšana un dievkalpojums

3.1.1 Dievs kā lūgšanas un dievkalpojuma objekts

3.1.1.1 Dievkalpojuma objekts

3.1.1.2 Lūgšanu objekts

3.1.1.3 Individuālās un kolektīvās lūgšanas citu labā

3.2 Saistība starp Pestīšanu un bauslību

3.2.1 Dievs ir mūsu akmens

3.2.2 Pestīšana žēlastībā

3.2.3 Bauslības saistības

3.2.3.1 Kādēļ kristieši ievēro baušļus

3.2.3.2 Kristieši kā Dieva Templis

3.2.4 Desmit baušļi

3.2.5 Citi cilvēka uzvedību vadoši likumi

3.2.5.1 Ēšanas likumi

3.2.5.2 Sabats

3.2.5.3 Jaunie mēneši

3.2.5.4 Ikgadējās svētās dienas

3.2.5.5 Laulības

3.2.6 Finansiālā saimniekošana

3.2.6.1 Attiecība pret Dievu

3.2.6.2 Attiecībā pret citiem

3.2.7. Karš un vēlēšanas

3.2.7.1 Kar?

3.2.7.2 Vēlēšanas

4. nodaļa. Doktrīnas attiecībā uz Mesiju

4.1 Kristus pirmseksistence

4.2 Krustā sišana un augšāmcelšanās

4.3 Kristus otrā atnākšana

4.4 Kristus tūkstoš gadu ilgā valdīšana

5. nodaļa .Ļaunuma problēma.

5.1 Ļaunuma eksistence debesu pulka sadumpošanās dēļ

5.2 Doktrīnas par nolemtību

5.3 Nāves valstība

5.4 Augšāmcelšanās no mirušiem

5.5 Grēcinieku sodīšana

6. nodaļa Baznīca

6.1 Kurš vai kas ir Baznīca?

6.2 Baznīcas organizācija

6.3 Baznīcas mērķi un uzdevumi

6.4 Svētdarīšana

7. nodaļa. Dieva valstība

7.1 Dieva Valstības nodibināšana

7.1.1 Garīgā valstība

7.1.2. Kristus tūkstoš gadu valdīšana

7.1.2.1 Mesijas atgriešanās

7.1.2.2 Izraēla sapulcināšana

7.1.2.3. Tā Kunga diena

7.1.3. Dieva mūžīgā Valstība

7.1.3.2 Jauna zeme un jauna Jeruzāleme

7.1.3.3 Cilvēces liktenis

Pielikums

Ievads

Septiņpadsmit gadu simteņus kristietība ir balstījusies uz Grieķu filozofijā balstītu teoloģisku sistēmu un noeplatonismu. Bībeles vēsts Unitārā vienkāršība, un Dieva atklāšanās cilvēcei ar abu Derību palīdzību, ir tikusi pārgrozīta un padarīta neskaidra, pārsvarā dominējot tolaik pazīstamajai pasaules uztverei.

Rezultātā Nikejas (325 pēc. Kr.), Laodiķejas ( 366 pēc Kr.), Konstantinopoles (381 Pēc. Kr.) un Kalkedonas (451. pēc. Kr.) koncilos tika radīts uzskats par to, kāda ir šī teoloģijas struktūra. Šī struktūra izmainīja izpratni par Dievu, saistot to ar Metafiziskām domām un galu galā radot Trīsvienības doktrīnu.

Laodiķejas Padome (kanons 29) ārpus likuma pasludināja arī Sabatu, tā radīja arī un akceptēja tādus pagāniska veida svētkus kā svētdienas dievkalpojumus un Decembra saules festivālus, un Lieldienu sistēmu passover (Neraudzēto maizes svētku) vietā. Izmainīta tika arī Bībeliskās sistēmas izpratne un likumi.

Mozum dotie likumi vairs netika uzskatīti par būtiskiem, un Jaunās Derības panti tika interpretēti tā, lai šīs pagāniskās nodarbes būtu attaisnojamas.

Piemēram, Apustuļu Darbu 10. nodaļas un citu rakstu vietu nepareiza izskaidrošana bija par attaisnojumu tam, ka tika ierobežota ēšanas likumu darbība, un sekas attiecībā uz cilvēku veselību bija momentānas, kaut, gan, īstais efekts vidē būs redzams varbūt tikai pēc kādiem diviem tūkstošiem gadu.

Šis pārrāvums ēšanas likumu sistēmā notika lielā mērā tāpēc, ka tika pieņemti tādi ēdieni, ko Bībeles likumi lietot aizliedza.

Zemju sistēmu degradāciju pilnībā varēs redzēt tikai pēc tam, kad zemes būs izmocītas to kļūdu dēļ, kas radušās neievērojot jubileju sistēmu un Zemju Sabata sarežģīto saistību ar, uz 19 mēness gadu ciklu balstītu kalendāru. Saules kalendāra ieviešana pati par sevi bija ļoti liels solis Dieva iedibinātās dabiskās harmonijas modeļu un ciklu izjaukšanā.

Modernajai kristietībai ir ļoti maz, ja vispār ir kas kopīgs ar oriģinālo kristietību. Islama ticības rašanās un vēlākie kari ar Islamu bija tieši šīs maldu kristietības sistēmas, kuru Eiropā un Rietumāzijā iedibināja caur Grieķu teoloģiskajām sistēmām izmantoijot Kapadoķiešu (Cappadician) teoloģiju, kura balstīta uz trīsvienīgu Dievu un mēģina izveidot mistisku savienību ar Dievu, rezultāts.

Trīsvienības sistēma vienkārši nedarbojas. Septiņpadsmit gadsimtus sludinātās maldu doktrīnas gala iznākums ir planētas bojāejas tuvošanās un to cilvēku vajāšana, kuri godīgi cenšas paklausīt Bībeles likumiem.

Šī darba mērķis ir pēc iespējas vienkāršākā un skaidrākā veidā izšķirt Bībeles oriģinālo vēsti un Jaunās Derības Baznīcu, kas atrodas zem Jēzus un apustuļiem.

Nav ?aubu, ka ?eit uzrakstītais spēs atspēkot un apstrīdēt dažus no izdomājumiem. Darbs ir izveidots tā , lai tas pēc iespējas būtu sasaistīts ar Bībeliskajiem formulējumiem, un pārfrāzējumiem ir atbilstoši citāti no Rakstiem. Domājams, ka šādā veidā šis darbs ir mazāk divdomīgs un nepārprotams un tā nolūks ir skaidrs. Kur vien iespējams, tur ir iekļauts pilnīgs citātu apjoms un saraksts par katru attiecīgo subjektu, lai tādā veidā izvairītos no izplatītās prakses citēt izolētus vai nepilnīgus, un tādēļ ķecerīgi iztulkojamus citātus. Da?i B?beles citāti ir klaji viltojumi (piem, Jāņa 5:7 KJV; 1. Tim 3:16 KJV no codex A) vai arī nepareizi pārtulkoti (1. Kor. 15:28 RSV; Atkl. 3:14 NIV un citi), kas izveidoti tā , lai noliegtu pretējas rakstu vietas un radītu iespaidu atbalstām Trīsvienību jeb Kapadoķiešu sistēmu, to atsevišķi apskatot.

Kad atgriezīsies Mesija, viņš pilnībā atjaunos to likumu sistēmu, ko viņš Mozum deva Sinaja kalnā. Katra kristieša pienākums ir atpazīt un izmantot dzīvošanas un pielūgsmes sistēmu tā, kā to paredz Bībele. Kristiešu pienākums ir sacensties Jēzus Kristus dzīves veidā un dzīvot saskaņā ar to sistēmu, kādu Kristus ieviesa un kā cilvēks un pirms - inkarnētais dzīvoja.

Šis darbs ir veltīts tam, lai izveidotu vienotu saskaņotu un atzīstamu sistēmu un tādā veidā atspēkotu 17 gadsimtus valdījušās maldu mācības. Tas ir veltīts tam, lai visu ļaužu, neatkarīgi no tā, ko viņi ir darījuši pagātnē, dzīvēs varētu iemiesoties patiesais un īstais ceļš. Mūsu uzdevums ir aicināt cilvēkus uz grēku nožēlu un jaunu dzīvi.

1. Nodaļa

Dievs

1.1 Dievs Tēvs

Visuma vislielākā dievība ir Dievs. Viņš ir Visuvarens, radītājs un debesu, zemes un visu lietu Uzturētājs (Gen.1.1; Nech. 9:6; Psalmi 124:8; Jesajas 40:26,28; 44:24:Ap. Darbi 14:15; 17:24-25; Atkl. 14:7). Viņš vienīgais ir nemirstīgs (1. Tim. 6:16). Viņš ir mūsu Dievs un Tēvs un Jēzus Kristus Tēvs (Jāņa 20:17). Viņš ir vaisaugstākais Dievs ((Gen. 14:18; Num. 24:16; Deut.32:8; Marka 5:7) un vienīgais īstais Dievs (Jāņa 17:3; 1. Jāņa 5:20).

1.2 Jēzus Dieva Dēls

Jēzus ir pirmradītais (prootokokos) no visas radības (Kol. 1:15) tādēļ Dieva radības sākums (arche) (Atkl. 3:14). Viņš ir Dieva Vienpiedzimušais (monogene) Dēls (Mat 3:17; Jāņa 1:18; 1. Jāņa 4:9), kas ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas (Lūkas. 1:26-35). Viņš ir Kristus jeb Mesija (Mat 16:16; Jāņa 1:41), kurš ir sūtīts no Dieva. lai būtu mūsu Glābējs un Mierinātājs (Mat. 14:33; Jāņa 8:42; Efez 1:7; Titam. 2:14). Viņš tiek saukts par Visaugstākā Dieva Dēlu (Marka 5:7). Ar augšāmcelšanos no mirušiem, Viņš ir paaugstināts par Dieva Dēlu Svētā Gara spēkā (Rom. 1:4). Viņam ir dots Dāvida tronis, lai uz mūžīgiem laikiem valdītu pār Jēkaba namu, un Viņa Valstībai nebūs beigu (Lūkas 1:32).

1.3 Svētais gars.

Svētais Gars (Ap. Darbi 2:4) ir Tā Dieva spēka esence, kuru Jēzus apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tā nav persona, bet gan Dieva dzīvā spēka izpausme. Tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs kļūstam par Dievišķās dabas dalībniekiem (2. Pēt. 1:4), esot pildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17; Efez 5:18), tādēļ visi esam Dieva Dēli ( Ījaba 38:7; Rom.8:14; 1.Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17; Gal.3:29; Titam. 3:7; Ebr. 1:14,6:17, 11:9; 1. Pēt.3:7). Tas tiek dots tiem, kas lūdz (Lūkas 11:9-13) un paklausa viņam, dzīvojot tajos, kas paklausa Dieva pavēlēm (1. Jāņa 3:24. Ap. Darbi 5:32). Svētais Gars ir mierinātājs, kas Dieva kalpus noved pie visas patiesības (Jāņa 14:16,17,20). Svētais Gars dod spēku liecināt (Ap. Darbi.). Kā rakstīts 1.Korintiešu 12:7-11, tas dod dāvanas un nes augļus (Galat 5:22-23). Tas netiek dots ar mēru (Jāņa 3:34; Rom.12:6) Tas ir veids, kādā Dievs beidzot var kļūt par visu un visos (1. Kor 15:28; Efez. 4:6)

1.4 Svētā Gara attiecības ar Kristu un cilvēci.

Svētais Gars darbojas jau pirms kristīšanas. Tas caur Kristu pieved cilvēkus pie Dieva (Ebr. 7:25).

Gara pirmie augļi tiek doti kristīšanas brīdī. Vēstulē Romiešiem 8:23 skaidri ir pateikts, ka uzņemšana bērna statusā (adoptācija), nenotiek līdz nav notikusi miesas atpestīšana.

Tā mēs atdzimstam no jauna un turpinām pieaugt Jēzū Kristū līdz iekļūstam Dieva godībā. Svētais Gars ir patiesības Gars (1. Jāņa 4:6,5:6) un runājot patiesību visās lietās, mēs pieaugam Kristū, kas ir mūsu visu Galva (Efez. 4:15). Svētais gars ir Dieva Gars (Rom. 8:14) un Ticības Gars (2. Kor. 4:13), kas izdibina visas lietas un zina visas lietas (1. Kor. 2:10-11, 12:3).

Svētais Gars nav Dieva trīsvienības neatkarīgs aspekts, bet gan līdzeklis, ar kuru mēs kļūstam par elohim (Cak. 12:8). Gars nodod Dievam mūsu domu izpratni un mūs pašus. Būdams sasaistīts ar Jēzu Kristu kā mūsu vidutāju un vidējo elohim vai theos (Ps. 45:6-7; Cak. 12:8; Ebr. 1:8-9), tas Kristum dod iespēju mūs mierināt un izmantot Dieva spēku. Gars katrai personai dod noteiktas lietas, ar kurām Dievs vēlas, lai tas pagodina visu miesu (1. Kor 12:7-11).

Gars var tikt apslāpēts (1. Tes. 5:19), ja to neievēro vai apbēdina (Efez. 4:30), un tas var pamest personu.

Galatiešu 5:22 ir teikts, ka Svētā Gara auglis ir mīlestība. Tādēļ, ja mēs nemīlam viens otru, tad Svētais Gars nav klātesošs.

Kā teikts Filipiešu 3:3, Svētais Gars ir līdzeklis, ar kuru mēs pielūdzam Dievu. Tādēļ, tas nevar būt Dievs kā dievkalpošanas un pielūgsmes objekts. Tātad tas nevar būt arī līdzvērtīgs Dievam Tēvam. Tas ir spēks, kas spēcināja Kristu. Tātad Kristus ir mūžīgais Tēvs (Jesjas 9:6), no kura gan uz zemes, gan arī debesīs ir daudz tēvu un cilšu (Efez. 3:15). Kristus kļūst par Mūžīgo Tēvu deleģēšanas rezultātā.

Visas šīs ciltis ir saņēmušas savvu vārdu no Dieva Tēva, un tas ir iemesls, kādēļ mēs nometamies Dieva Tēva priekšā , pielūdzot Viņu (Efez 3:14-15).

Kristus bija visas radības pirmdzimušais jeb pirmradītais. No Viņa ir radītas visas lietas gan debesīs, gan arī uz zemes, gan redzamās, gan arī neredzamās. Visas lietas ir radušās caur un priekš Viņa. Viņš ir pirms visu lietu sākuma, un Viņā ir visas lietas (Kol. 1:17-17). Taču tas bija Dievs, kas Viņu radīja un, kurš vēlējās, lai Kristū eksistētu radība. Tādēļ Kristus nav Dievs tādā nozīmē, Kā Dievs Tēvs, kurš ir Dievs un vienīgais ir nemirstīgs (1. Tim. 6:16), kurš eksistē bezgalībā.

Kristieši ir aicināti prom no šīs pasaules, lai dzīvotu ziedošanās un kalpošanas dzīvi. Aicināti ir daudzi, taču izredzēto ir maz (Mat. 20:16,22:14). Kristieši ir izredzētie, tāpat kā Kristus bija Dieva izredzētais (Lūkas 23:35). Izredzētos, pēc Dieva Vadības (1. Pēt. 2:4) ir izvēlējies Kristus (Jāņa 6:70, 15:16,19).

Lai palīdzētu Baznīcai, izredzētajiem, kuri ir Baznīca, jeb ecclesia, ir dota sapratne par Dieva mistērijām. Svētais Gars ir mehānisms, ar kura palīdzību viņi var izprast Dieva noslēpumus un Dieva Valstību (Marka. 4;11). Jo Dieva gudrība tiek sludināta noslēpumā (1. Kor. 2:7), kuru izskaidro Dieva kalpi (1. Kor 2:7, 15:51). Jo Dieva griba ir paskaidrota kā noslēpums (Efez. 1:9), kuru ar atklāsmes palīdzību Dievs ir devis saviem kalpiem. Tālāka mistērija ir Kristus darbošanās caur izredzētajiem. Pāvils rakstīja:

"Jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastības amatu darboties jūsu labā. Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm ttādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. Proti, ka, evanģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem "(Efez 3:2-6).

1.5 Kristus, Sātana un debesu pulku attiecības ar Dievu

Bībelē ir vairākas būtnes, kas apzīmētas kā Elohim vai Theoi, ar to domājot dievus. Kristus bija viena no šādām padotajām (zemākām) esamībām, ko Vecajā derībā apzīmē ar vārdu Elohim (sk. Cak. 12:8). Jaunajā derībā par Kristu ir teikts, ka Viņš būs Jauna Rīta Zvaigzne, kad atgriezīsies uz zemes. Viņš dalīsies savā godā ar saviem izraudzītajiem (Atkl. 2:28,22:16).

Dievs Bībelē ir apskatīts kā Kristus Tēvs (Rom. 15:6; 2. Kor. 1:3,11:31; Kol. 1:3 Ebr. 1:1; 1. Pēt. 1:3; 2. Jāņa 3; atkl. 1:1,6,15:3). Kristus savu dzīvi, spēku un autoritāti iegūst no Dieva Tēva pavēles (Jāņa 10:17-18).

Kristus pakārto savu gribu Dieva Tēva gribai (Mat. 21:31,26:39; Marka 14:36; Jāņa 3:16, 4:34). Dievs izredzētos atdeva Kristum, un Dievs ir lielāks nekā Kristus (Jāņa 14:28) un lielāks nekā viss (Jāņa 10:29). Dievs sūtīja savu vienīgo (monogene) Dēlu pasaulē, lai mēs iegūtu dzīvību caur Viņu (1. Jāņa 4:9). Tas ir Dievs, kurš pagodina un paaugstina Kristu (Jāņa 8:54), esot lielāks nekā Kristus (Jāņa 14:28).

Dievs ir akmens (sur) kā akmeņlauztuve vai kalns, no kura tiek izlauzti citi akmeņi, akmens nazis apgraizīšanai, kas pieminēts Jozuas 5:2, principiāls un efektīvs cēlonis (Deut 32:15). Viņš ir dzimšanas klints (Deut. 32:18, 28:31). 1. samuēla 2:2 rāda, ka Mūsu dievs ir mūsu Klints, kas ir Mūžīga Klints (Jesajas 26:4). No šīs Klints ir izlauzti visi pārējie akmeņi, tāpat kā ticībā visi ir Ābrahama bērni (Jesajas 51:1-2). No šīs Klints ir cēlies Mesija (Daniēla 2:34,45), lai pakļautu pasaules impērijas. Dievs ir akmens, uz kura likti pamati, un uz kura Kristus uzcels savu baznīcu (Mat. 16:18), un uz kura Viņš pats atpūšas. Mesija ir Dieva tempļa galvenais stūrakmens, kurš sastāv no Svētākajiem no Svētajiem (Naos), Svētā Gara krātuves. Visi tempļa akmeņi ir izlauzti no Klints, kas ir Dievs, tāpat kā Kristus tika izlauzts. Šie akmeņi tiek doti Kristum. Tie ir garīgi akmeņi (1. Kor. 10:4), tie ir klupšanas akmeņi (Rom 9:33), tie ir akmeņi no kuriem tiek veidots templis

Kristus veido Templi, lai Dievs varētu būt visur un visos (Efez. 4:6). Dievs ir devis Kristum būt visur un visos (panta kai en pasin Kol. 3:11), noliekot visas lietas pie Viņa kājām (1. kor. 15:27) dodot varu būt par galvu visām lietām Baznīcā, kura ir viņa Ķermenis, viņa pilnība, kas piepilda visus un visu (Efez. 1:22;23). Kad Dievs nolika visas lietas pie Kristus kājām, tas manifestēja to, ka Dievs ir vienīgais, kas nav nolikts pie Kristus kājām (1. Kor. 15:27).

Kristum ir nodotas visas lietas, taču Kristus pats ir Dieva pakļautībā, kurš Viņam visas lietas ir nodevis tādēļ, lai Dievs būtu viss iekš visa (panta en pasin 1. Kor. 15:28). Tādēļ Platonistu doktrīnas, kas cenšas Dievu un Kristu sapludināt trīsvienībā, ir pretrunā ar Rakstiem. Kristus sēdēs pie Dieva labās rokas, Dieva vadībā (Ebr. 1:3,13, 8:1,10:12, 12:2; 1. Pēt. 3:22) un dalīsies ar Dieva troni, tāpat kā izredzētie dalīsies tajā tronī, kas dots Kristum (Atkl. 3:21), kurš ir Dieva tronis (Psalmi 45:6-7; Ebr. 1:8) jeb Dievs ir Viņa tronis.

Dievs, kurš sūta ir lielāks par to, kurš tiek sūtīts (Jāņa 13:16) un kalps nevar būt lielāks par savu Kungu (Jāņa 15:20)

Tuksnesī Kristu izaicināja Sātans, un sākās Sātana tiesāšana. Sātans, kurš bija šīs planētas sargs un skolotājs, jeb Rīta Gaisma, Lucifers, gaismas Nesējs (Jesajas 14:12), faktiski bija viens no Elohim jeb dieviem, kurš bija padots Dievam Tēvam.

Kristus bija zvaigzne, kam vajadzēja nākt no Jēkaba (Numeri 24:17). Mozus grāmatās ir piezīmēts, ka vienai no Rīta Zvaigznēm, kura ir pieminēta kā klātesoša šīs planētas pabeigšanas laikā (Ījaba 38:7), vienam no Elohim (dieviem), bija jākļūst par cilvēku no Jēkaba un Dāvida (Atkl. 22:16).

Šis Elohim (dievs), ko mēs pazīstam kā Jēzu Kristu, vēl nebija šīs planētas Rīta Zvaigzne. Šo stāvokli ieņēma Sātans (Jesajas 14:12; Ecēchiēla 28:2-10).

Kristus bija iesvaidīts kā Izraēla elohims (Psalms 45:7) un pacelts pāri viņa kompanjoniem un partneriem. Tomēr, faktiski Kristus nebija ieņēmis Rīta Zvaigznes stāvokli un nepārstāvēs šos pienākumus līdz pat savai otrajai atnākšanai. Šo stāvokli un pienākumus Kristum būs jādala ar izredzētajiem, kuri dalīsies Viņa, kā rīta Zvaigznes statusā savās sirdīs (2. Pētera 1:19) Apsolījums, ka izredzētie dalīsies šajā spēkā ir atrodams atklāsmes 2:28).

Kā teikts Jesajas 14:12, Rīta Zvaigzne Sātans bija izaicinājis Visaugstāko Dievu, jeb Dievu Tēvu. Viņš savu troni mēģināja pacelt pār Dieva troni, Dieva Zvaigznē jeb Elohimu Padomi. Šī Padome ir Elohimu jeb Dievu kongregācija, kas pieminēta Psalmā 82:1. Vajadzētu atcerēties, ka Iraneuss, Polikarpa māceklis, Jāņa māceklis uzskatīja, ka Psalms 82:1 runā par Theoi jeb dieviem, kas iekļauj arī izredzētos, jeb tos, kas ir uzņemti. (Against Heresies, Bk. 3, Ch. 6, ANF, Vol. 1, p. 419).

Ir Vairāki Dieva Dēli (Ījaba 1:6,2:1,38:7; Ps. 86:8-10, 95:3, 96:4, 135:5), kas ir apzīmēti kā Bene Elyon jeb Visuaugstākā Dēli. Izredzētie cilvēki arī ir iekļauti debesu Pulkā kā Dieva Dēli (Rom. 8:14). Tā Kristus un izredzētie kā Dieva Dēli ir ar Dievu caur Svēto Garu, nolemti jau no pasaules sākuma. Kristus nolika savu spēku, lai kļūtu par cilvēku. Viņš un visi izredzētie saņem Dēla tiesības Svētā Gara spēkā ar augšāmcelšanos no miroņiem (Rom. 1:4)

No Apustuļu Darbiem 7:35-39 Var spriest, ka ar Mozu pie Sinajas kalna runāja eņģelis un šis eņģelis bija Kristus.

Galatiešu 4:14 Pāvils sevi salīdzina ar eņģeli, kā Jēzu Kristu. Arī mēs kļūsim līdzīgi eņģeļiem (Mat. 22:30) kā isaggelos (no Lūkas 20:36), esot Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17; Gal.. 3: 29; Titam 3:7; Ebr 1:14,6:17, 11:9, Jesajas 2:5; 1. Pēt. 3:7). Vecajā Derībā YHWH Eņģeli identificē gan kā Jehovu, gan kā Elohim (Exodus 3:2,4-6, kur Dievs jeb Elohim bija eņģelis; Cak. 12:8).

Psalms 89:6-8 parāda, ka pastā Svēto Padome (qedosim vai qadosim, dažreiz lietota arī pie cilvēkiem), kurā ietverta gan iekšējā, gan arī ārējā padome. Tas tiek uztverts kā dievišķais Taisnības Elohim Konsils.

1.5.1 Kristus kā Dieva Dēls

Sātans mēģināja kārdināt Kristu dažādos veidos. Vispirms viņš vērsās pie Kristus kā pie Dieva Dēla (Mat. 4:3, 4:6; Lūkas 4:3). Arī dēmoni sauca Kristu par Dieva Dēlu (Mat 8:29; Lūkas 4:41; Marka 3:11). Sātans mēģināja panākt, lai Kristus pierāda to ka Viņš ir Dieva Dēls parādot noteiktu spēku, jo Dievs bija apsolījis, ka Viņš sūtīs savu eņģeļus Viņu pasargāt (Ps. 91:11-12). Sātans viņu novēroja visos viņa ceļos un piestājās katrā brīdī. Tā, sagrozot rakstus, Sātans mēģināja paņemt Kristus dzīvi.

Kristus nevienu reizi nav mēģinājis izlabot Sātanu vai dēmonus, apgalvojot, ka viņš ir Dievs nevis Dieva Dēls. Līdz pat viņa nāvei, kad tika iedibināta doktrīna, ka Kristus bija Dievs tādā pašā veidā kā Dievs Tēvs un panākot maldu mācību, ka pēc nāves Kristum ir jāatspēkojas dzīvē, neviens dēmons nemēģināja izdarīt krāpšanu pagalvojot, ka Kristus ir īstais Dievs . Katras kārdināšanas mērķis bija salauzt Kristus paklausību Dievam un tādā veidā sagraut Rakstus. Sātans mēģināja panākt, lai Kristus pielūgt viņu. Viņš apsolīja Kristum varu pār visu planētu tad, ja Kristus pielūgtu viņu.

Kristus nemēģināja pretendēt uz to, ka viņam ir tiesības pārvaldīt planētu, vai arī, ka viņš jau to pārvalda. Tā vietā Kristus atbildēja:

"Stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot." (Mateja 4:10).

Kristus neteica Sātanam, ka tam būtu jākalpo Kristum, bet drīzāk gan norādīja uz likumu. Nevienā brīdī savas misijas laikā Kristus nav pretendējis uz to, ka ir Dievs. Viņš teica, ka ir Dieva Dēls. Tieši šī iemesla dēļ viņš tika tiesāts.

Kā Mateja 27:43 rakstīts:

Tas bija šeit, kad Kristus sauca, lai piepildītos Raksti Psalmā 22:1

Kristus sevi neizvirzīja kā Dievu. Izvirzīt domu, ka viņš bija līdzvērtīga daļa no dievības, pie kuras viņš vērsās, ir absurdi.

1.5.2 Antikrista doktrīna

Antikrista doktrīna ir ietverta 1.Jāņa 4:1-2. Īstais antīkais teksts 1.Jāņa 4:1-2, ir atjaunots no Irenaeusa darba, 16:8.

Vēsturnieks Sokrāts (VII, 32, 381 lpp.)ir teicis, ka šo pantu ir pārveidojuši tie, kas vēlējušies nošķirt Jēzus Kristus cilvēciskumu no Viņa dievišķības.

Kristus kā Dēls nav Vienīgais Patiesais Dievs (Jāņa 17:3).

Arī Lūkas 22:70 ir jautāts : Tā tad Tu esi Dieva Dēls?

Viņš atbidēja: Jūs sakāt, ka es tas esmu.

Kā Dieva dēls viņš tika atzīts :

Mateja 27:54 ir teikts: Patiesi, šis bija Dieva Dēls

Marka 1:1 par jēzu Kristu tiek runāts kā par Dieva Dēlu.

Lūkas 1:35 ir rakstīts, ka piedzims svētais, kuru sauks par Dieva Dēlu.

Saprast to, ka Kristus ir Dieva Dēls, ir atklāsme no Dieva.

Arī Mateja 11:27 ir rakstīts:

Tā Tēvs atklāj lietas individuālām personām, un atdod tās Kristum, kurš tad šiem cilvēkiem atklāj Tēvu.

1.5.3. Dieva vārds un augstākā vara (suverenitāte).

Nav šaubu par to, ka Dievs ir viens un suverēns. Zālamana pamācības 30:4-5 atspoguļo Dieva vārdu un to, ka Viņam ir Dēls.

Kurš dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā?

Kas satver vēju savās rokās?

Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju?

Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus?

Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? - Vai tu to zini?

Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un

Bībele izskaidro pati sevi, un Dieva vārds ir dots uzreiz pēc jautājuma, un ir skaidrs, ka šī dievība nav Tēva un Dēla kompozīcija, bet gan drīzāk Viņam ir Dēls.

Tālāk, Jaunajā Derībā skaidri ir teikts, ka pielūgsmes objekts ir Tēvs. Jāņa 4:21 Kristus brīdināja Samariešu sievu, ka nāks laiks, kad Tēvu nevarēs pielūgt ne pie viņas kalna (Samarijā), ne Jeruzālemē. Taču Jāņa 4:23 viņš pasaka skaidri:

Šeit kā pielūgsmes objektu Kristus identificē Tēvu, nevis sevi pašu. Ir diezgan zaimojoši apgalvot, ka mums ir jāpielūdz Kristus, pārveidojot Jāņa 3:14, kur cilvēka Dēlam ir jātop paaugstinātam, tāpat kā Mozus ir paaugstinājis čūsku tuksnesī. Krustā sišanas nolūks bija tas, lai cilvēks saņemtu mūžīgo dzīvību, nevis, lai Kristus kļūtu par pielūgsmes objektu, kā to dažreiz apgalvo. No šī maldu pieņēmuma, dažreiz kļūdaini uzskata, ka Eikaristā Kristieši pielūdz Kristus miesu un asinis.

Eloahs ir vecās Derības Dievs un Jaunajā Derībā kā Jēzus Kristus Templis un Dievs. Jeruzālemes Templis bija Eloah Nams (Ezras 4:24; 5:2,13,15,16,17;6:3,5,7,8,16,17; 7:23). Viņš bija Izraēla Eloah (Ezras 5:1; 7:15), Lielais Debesu Eloah (Ezras 6:12). Viņš bija upuru pienešanas objekts Templī (Ezras 6:10), kur Viņš lika dzīvot Savam vārdam (Ezras 6:12). Viņš pavēlēja un vadīja Tempļa celtniecību (Ezras 6:14) un norīkoja priesterus Viņam kalpot (Ezras 6:18; 7:24) un darīt Viņa gribu (Ezras 7:18). Likumi ir Debesu Eloah Likumi (Ezras 7:12,14). Tiem, kas zina Eloah Likumus, tie ir jāmāca tiem, kas tos nezina (Ezras 7:25). un tiesāšana notiks pēc Eloah Likumiem (Ezras 7:26). Šī būtne ir Tēvs, kurš ir vienīgais Eloah un Visaugstākais Dievs, Mesijas un visu Dieva dēlu Tēvs.

2. nodaļa.

Pestīšanas plāns.

2.1 Cilvēces grēkā krišana.

Cilvēks tika radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības (Gen. 1:26-27). Ādams un Ieva tika nolādēti nepaklausības dēļ (Gen 3:16-19). Viņu sadumpošanās dēļ, grēks un nāve ir nākusi pār visu cilvēci (1. Kor. 15:22; Rom. 5:12).

2.2 Cilvēces pestīšana

Dievs nevēlas, ka kādi cilvēki aizietu bojā (2. Pēt. 3:9). Lai cilvēki gūtu iespēju izbēgt no grēka soda, kas ir nāve, Dievs radīja pestīšanas plānu, iesaistot tajā sava Dēla Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos (Jāņa. 3:16). Plāns ir nākošā raža, kuras pirmais auglis ir Kristus ar savu augšāmcelšanos (1. Kor. 15:20). Pestīšanas plāns tiek atspoguļots gadskārtējās Bībeles Svētajās Dienās (Lev. 23.).

2.3 Bībele kā inspirētā patiesība

Kristus teica: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mateja 4:4; Lūkas 4;4). Bībeli sauc arī par Rakstiem (Dan. 10:21) un tā ir vērsta uz cilvēces atpestīšanu un Dieva spēka manifestāciju (Ex. 9:16; Rom. 9:17). Pestīšanas līdzeklis ir Jēzus Kristus (Rom. 10:11), par kuru tika pravietots ar Mozus Rakstiem un Praviešu Grāmatām (Lūkas 24:27). Pravietojumi ir raksti (Mat 26:56; Rom. 1:2). Visi raksti ir Dieva iedvesmoti un ir derīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai un audzināšanai taisnībā (2. Tim. 3:16).

Kristus un apustuļu laikā Raksti bija Vecā Derība (Mat. 21:42; Marka 12:10; Ap. Darbi 17:2). Vecā Derība ir raksti, kuri tiek uzskatīti par Dieva iedvesmotiem jeb inspirētiem Rakstiem, kā ir teikts 2. Tim. 3:16. Jaunā Derība ir Vecās Derības papildinājums. Tā neaizstāj Veco derību.

Vecā Derība tika uzrakstīta senās dienās lai mūs instrurētu, lai ar Rakstu stingrību un iedrošinājumu mēs gūtu cerību (Rom. 15:4). Kļūdīšanās rodas no šo Rakstu nepārzināšanas (Mateja 22:29; Marka 12:24). Beropeāņi ikdienā pārbaudīja Rakstus, lai noskaidrotu vai tas, kas tur teikts, ir faktiski pareizs. Tie tika novērtēti kā ļoti nozīmīgi (Ap. Darbi 17:11). Kopējais Bībeles saturs tiek izveidots no Visām rakstu daļām. "šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai " (Jesajas 28:10). Raksti parāda, ka Jēzus bija Mesija jeb Kristus. (Ap. Darbi 18:28). Tas ir Kristus, kurš ar Svētā Gara palīdzību atver acis visiem izredzētajiem, ar apustuļiem sākot, lai Rakstus varētu izprast (Lūkas 24:45).

Vecās derības Rakstiem ir jāpiepildās (Mat. 26:54,56; Marka 12:10, 14:49), un tie nevar tikt atcelti (Jāņa 10:35). Daudzas Rakstu vietas ir virzītas uz Kristu un piepildītas Viņā, vai arī tiks piepildītas Kristū, viņa otrajās atnākšanas laikā (Atkl. 1:7,12:10,17:14,19:11-21), kad viņš nāks spēkā un godībā (Mat. 24:30).

2.4 Nožēla un atgriešanās

Lai cilvēce varētu dzīvot un iegūt mūžīgo dzīvību, Dievs vēlas, lai tiktu nožēloti ggrēki. Kamēr cilvēks nav atgriezies, viņš ir lemts bojāejai (Lūkas 13:3,5).

Kristus tika sūtīts aicināt visu cilvēci uz grēku nožēlu (Lūkas 11:32). Kristus savu misiju sāka pēc Jāņa Kristītāja ieslodzīšanas cietumā (Mateja 4:12). Jāņa ieslodzīšana notika neilgi pēc Neraudzētās Maizes svētkiem 28. gadā pēc Kristus. (Jāņa 3:22-24, 4:12). Viņa misija bija sākusies Neraudzētās Maizes svētkos, ķēniņa Tiberija piecpadsmitajā valdīšanas gadā (Lūkas 3:1). No tā laika Jēzus sāka sludināt sacīdams: Nožēlojiet grēkus, jo Dieva Valstība ir tuvu klāt pienākusi (Mat 4:17). Kristus sūtīja savus mācekļus sludināt grēku nožēlošanas evaņģēliju, dodot tiem varu izdzīt ļaunos garus un dēmonus (Marka 6:7,12; Lūkas 10:1,17-20).

Grēku nožēlošana tiek uzskatīta par grēku izdzēšanas prelūdiju (Ap. Darbi 8:22), lai tas Kungs varētu likt nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu izredzēto Jēzu Kristu. (Ap. Darbi 3:19-20).

Nogaidīšanas laikā, kā tas tiek saukts, Dievs tikai nolūkojas, taču, pēc Kristus, Viņš visiem cilvēkiem pavēl nožēlot un ir nolicis tiesas dienu (Ap. Darbi 17:30). Nožēlošana ir izplatījusies arī pagānu vidū (Ap. Darbi 15:3).

Pēc nožēlošanas un atgriešanās pie Dieva, grēciniekam ir jādara darbi, kas grēku nožēlas cienīgi (Ap. Darbi 26:20).

Efezas Baznīca tika aicināta nožēlot un atcerēties no kā viņi ir atkrituši, un atkal darīt darbus, ko viņi bija darījuši no sākuma (Atkl. 2:5). Tāpat nožēlot tika aicināta arī Pergamas baznīca (Atkl. 2:15) un Tiatiras baznīca (Atkl. 2:21-22), kurās apustuļu mācību bija ietekmējusi viltus skolotāju paustie uzskati. Arī Sardijas draudze tika aicināta atgriezties, jeb Kristus pie viņiem ieradīsies kā zaglis naktī, un viņi nezinās to stundu, kurā viņš nāks (Atkl. 3:3). Tos, kuri mīl Kristu, viņš šķīstī un pārveido. Viņš pieprasa, lai viņi (šajā gadījumā Laodiķejas draudze) būtu centīgi un nožēlotu (Atkl. 3:19). Tā nožēla ir visās Dieva Baznīcās, un ir visu atbidība (Jēk. 5:19-20).

2.5 Kristīšana

Visa vara tika nodota Kristum pēc viņa augšāmcelšanās (Mat. 28:18). Viņš pavēlēja, lai viņa mācekļi ietu un padarītu par mācekļiem visas tautas, kristot tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (Mateja 28:19), mācot darīt tām visu, ko Kristus pavēlējis. Tā viņš būtu ar viņiem vienmēr, līdz pat pasaules galam (Mat. 28:20).

Nožēlai ir jāpievieno kristīšanās, lai varētu saņemt Svētā Gara dāvanu (Ap. Darbi 2:38). Jūs nevarat saņemt Svēto Garu, ja jūs nenožēlojat savus grēkus un netiekat kristīti, tādā veidā piedzimstot no jauna. Ja jūs neesat piedzimuši no jauna, jūs nevarat ieiet Dieva Valstībā (Jāņa 3:3,5). Grēku nožēlošana ir noteikums kristībām un Svētā Gara saņemšanai. Tādēļ zīdaiņu kristīšana būtībā ir pretrunā ar Bībeli. Nožēlas priekšnosacījums ir uzsvērts ar Jāņa Kristītāja misiju, kurš sagatavoja ceļu Svētā Gara kristībām Kristū (Marka 1:4,8). Jānis teica, ka Kristus kristīs ar Svēto Garu un uguni, sadedzinot tos, kas nenožēlo (Pelavas) (Lūkas 3:16-17). Svētais gars tiek Dots pēc Dieva gribas. Pēc, lūguma, ko apzīmē ar roku uzlikšanu, Svētais Gars iemājo cilvēkā. Svētais Gars tiek piešķirts katram darba veidam. Svētais Gars darbojas pirms kristībām, darbojoties ar katru cilvēku. Svētais Gars izredzētos caur Kristu pieved pie Dieva (Ebr. 7:25). Kā teikts Rom 8:23, Gara pirmā balva tiek dota cilvēka kristīšanas brīdī, un uzņemšana ģimenē nenotiek līdz miesas atpestīšanai. Tā mēs piedzimstam no jauna un turpinām ikdienas pieaugt Kristū, līdz nonākam Dieva godībā.

Šī Svētā Gara piešķiršana ir ūdens no pestīšanas avotiem, kuru Dieva ir apsolījis caur praviešiem (Jes. 12:3). Šis Svētā Gara ūdens bija Dieva apsolījums Jēkabam, kas aprakstīts Jesajas 44:3. Kungs Dievs ir dzīvā ūdens avots (Jer. 2:13,17:13, arī Cak. 14:8). Tā ir dzīvības ūdens upe (Atkl 22:1). Kristus, runājot par Garu (Jāņa 7:39), teica, ka no tā plūst dzīvais ūdens (Jāņa 4:10-14,7:38 Jesajas 21:3,55:1,58:11; Ecēchiēla 47:1). Izraēls ir garīgi attīrīts ar Ecēchiēla grāmatā 36:25 aprakstīto ūdeni, kas ir dzīvības ūdens jeb Svētais Gars. Izredzētie šo ūdeni saņem bez maksas (Atkl. 22:17).

3. nodaļa

Doktrīnas, kas attiecas uz cilvēku atbildību

3.1 Lūgšana un Dieva pielūgšana

3.1.1 Dievs kā dievkalpojuma un lūgšanas objekts

3.1.1.1 Dievkalpojuma objekts

Viena no galvenajām izredzēto pazīmēm ir un vienmēr ir bijis viņu absolūtais monoteisms un ticība pakļautībai Jēzum Kristum. Mēs nekalpojam nevienam citam Elohim, kā vien Dievam (Ex. 34:14; Deut. 11:16), jeb arī mēs tiksim iznīcināti (Deut. 30:17-18). Kā savu pirmo pavēli Dievs deva:

Ar vārdiem manā priekšā ir jāsaprot paralēli man, manā vietā. Dievs mums ir jāpieņem kā mūsu Tēvs.

Mums ir jāmīl mūsu Dievs un jākalpo Viņam ar visu mūsu sirdi un dvēseli, tas ir, ar visu mūsu būtību, tad Viņš mūsu zemei dos lietu īstā laikā, ka mēs spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu (Deut. 11:13-15). Taču mums ir Jaunā Derība, kur Dievs savus likumus ieliek mūsu prātos un ieraksta mūsu sirdīs. Viņš ir mūsu Dievs un mēs esam Viņa kalpi, pielūdzot Viņu, turot Viņa baušļus. (Ebr 8:10-13).

Mums ir jāpielūdz tas Kungs Dievs (Deut. 26:10; 1. Sam. 1:3,15:25). Tas ir Vienīgais Dievs, kas ir Dievs Tēvs. Mūžīgās dzīves priekšnoteikums ir tāds, ka mums ir jāpazīst Viņš un Viņa Dēls Jēzus Kristus (Jāņa 17:3). Mēs dodam tam Kungam Viņa Vārda godu un pielūdzam Viņu svētā glītumā (Psalmi 29:2,96:9). Visa pasaule zemojas Viņa priekšā un dzied Viņam, slavē Viņa Vārdu (Ps. 66:4). Tas ir pravietojums, kam jāpiepildās. Visas tautas, kuras Viņš radījis, nometīsies ceļos, drebot (Ps. 96:9) Viņa priekšā, un godās Viņa vārdu, jo Viņš vienīgais ir Dievs (Ps. 86:9-10), Kungs, mūsu radītājs. Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa avis, ko Viņš gana (Ps. 95:6-7). Viņš ir Svēts (Ps. 99:5,9). Sapratne, kam mēs kalpojam ir apzīmēta ar divām zīmēm, kas , kopā ar Dieva dabas izpratni, izveido pamatu izredzēto apstiprināšanai (apzīmogošanai). Šīs divas zīmes ir:

Šīs likumu zīmes - Sabats un Pasā svētki, sevišķu uzmanību vērš pret elkdievību (Deut.11:16). Šīs divas zīmes ir zīmogi uz tā Kunga izredzēto rokām un pieres, un, kopā ar Svēto Garu izveidos 144,000 apzīmogošanai pēdējās dienās (Atkl. 7:3). Šie cilvēki dzīvos turpmākajās Svētajās Dienās.

Kristus Teica: Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot (Mateja 10:4; Lūkas 4:8). Tā ir pielūgšana Bībeliskos terminos.

Dieva pielūgšana pēc cilvēku priekšrakstiem ir veltīga (Mat.15:8-9). Jo Tēvs vēlas, lai mēs viņam kalpojam garā un patiesībā (Jāņa 4:21-24). Jo mēs esam īstā apgraizīšana, tie, kas kalpo Dievam garā, lepojas ar Kristu Jēzu un neuzticas miesai (Fil. 3:3). Visi Vecajie, ieskaitot Kristu, pielūdz Dievu, kurš ir radījis visas lietas, un kurš ir radījis arī viņus (Atkl. 4:10). Ar Kristus pavēli gan caur Bauslību (Ex. 20:3), gan arī caur atklāsmi, mēs pielūdzam Dievu (Atkl. 22:9).

3.1.1.2. Lūgšanas objekts

Cilvēki lūdz uz Dievu Kungu (Ps. 39:12, 54:2), kurš uzklausa. Visu, ko jūs lūgšanā lūgsit, jūs to saņemsiet, ja jums būs ticība (Mat.21:22). Kristus, attiecībā uz lūgšanu savam Dievam un mūsu Dievam, kurš ir Tēvs (Lūkas 6:12), cilvēkiem bija piemērs. Piemērs, kā lūgt ir atrodams Tā Kunga lūgšanā, kas ir lūgšanas struktūras paraugs, kuru deva Kristus (Lūkas 11:2-4).

Primārais izredzēto mērķis un uzdevums ir lūgšana un kalpošana ar vārdu (Ap. Darbi 6:4). Vecajiem ir dota vara uzraudzīt svēto lūgšanas (Atkl. 5:8).

3.1.1.3. Individuālā un kolektīvā lūgšana per citiem.

Apustuļu piemērs ir Kolektīva lūgšana (Ap. Darbi. 1:14). To darīja visa draudze (Ap. Darbi 12:5).

Lūgšana nav domāta tikai baznīcai; tā ir arī priekš tiem, kas cenšas, taču nav apgaismoti un neiegūst Dieva taisnību. Jo Kristus ir likuma beigas (jeb mērķis), un ikviens, kam ir ticība, var tikt taisnots (Rom. 10:1-4).

Lūgšanas dod palīdzību. Par parādīto žēlastību, ko daudzi lūguši, daudzi, savukārt, izteikuši pateicību (2. Kor. 1:11). Lūgšanai jānotiek garā (Efez. 6:18).. Lūgšanai ir jābūt neatlaidīgai (Kol.4:2-4), un tā palīdz iegūt spējas pastāvēt taisnībā un patiesībā (Efez. 6:14).

Taisnas personas lūgšana ir ļoti spēcīga. Ticības pilna lūgšana izdziedinās slimos un piedos grēkus. Tādēļ mēs viens otram izsūdzam savus grēkus un lūdzam viens otra labā, lai taptu dziedināti (Jēk. 5:15-16).

3.2 Attiecības starp Pestīšanu un Bauslību

3.2.1 Dievs ir mūsu klints.

Dievs ir mūsu klints, mūsu stiprums, mūsu pestīšana, uz kuru mēs paļaujamies un kur mēs atrodam patvērumu (Ps. 18:1-2). Mēs Viņam uzticamies un nebaidāmies (Jes. 12:2). Zināšanas par pestīšanu ir Kristus un praviešu funkcija (Lūkas 1:77). Šīs zināšanas pieder baznīcai, kur svētie ir Dieva noslēpumu namturi (1. Kor. 4:1). Pestīšana nāk no Jūdiem (Jāņa 4:22), taču Kristū tā ir pieejama tiem, kas pielūdz Dievu garā un patiesībā (Jāņa 4:23-24). Tā pestīšana tiek dota ar evaņģēliju, kas ir Dieva spēks, visiem tiem, kam ir ticība, vispirms jūdiem un tad pagāniem. Jo evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, jo kā rakstīts: "No ticības taisnais dzīvos" (Rom. 1:14-17). Dievs nav cilvēci nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (1. Tes 5:9).

Dieva izpratne noved pie dievišķām skumjām, kas rada nožēlu un ved pie pestīšana (2. Kor. 7:10). Tā evanģēlijs ir patiesības vārds, un tādēļ pestīšanas evanģēlijs, kas rezultātā nožēlojušos apzīmogo ar Svēto Garu (Efez 1:13). Pestīšana tiek saņemta no Svētajiem Rakstiem. Kā Dieva iedvesmoti raksti, tie var dot vadību nožēlnieka pestīšanai caur ticību uz Jēzu Kristu (2. Tim. 3:15-16). Kaut gan viņš bija Dēls, viņš iemācījās paklausību no tā, ko cietis.Un , pilnību sasniedzis, viņš ir kļuvis par mūžīgo pestīšanas avotu tiem, kas viņam paklausa (Ebr. 5:8-9).

Tā viņš , reiz upurēts, lai atņemtu grēkus, tiks redzams otrreiz par pestīšanu tiem, kas viņu gaida (Ebr. 9:28). Tā pestīšana ir pieejama visiem, un tā reiz ir uzticēta svētajiem (Jūdas 3). Tā nav nekādas citas atklāsmes pēc tās, ko Dievs devis Jēzum Kristum, kurš to nodevis Jānim. Viss, kas ir nepieciešams cilvēces pestīšanai, ir ietverts Bībelē. Pestīšana un spēks un godība pieder Dievam, un Viņš to ir atklājis Saviem kalpiem caur Jēzu Kristu, un to nevar mainīt (Atkl. 22;18-19).

Svēto beidzamā apzīmogošana notiks caur Svēto Garu, kas pamatosies uz Dieva Likumu, kā Bībelē, Vecajā Derībā attiecībā uz Likuma atklāsmi ir rakstīts.

Kristus pie Sinajas Kalna kā Klātbūtnes Līguma Eņģelis, Jahves Eņģelis ideva Likumus. Viņš teica, ka:

Tā Kristus nekādā veidā neatcēla likumu. Viņš ievēroja likumus un pavēles un lika cilvēkiem darīt tāpat. likumi un pravieši bija līdz Jānim. No Jāņa laika tiek sludinātas labās vēstis par Dieva valstību, un ikviens ar sparu laužas tajā (Lūkas 16:16).

Likumi, kas tika doti caur Mozu tomēr netika ievēroti (Jāņa 7:19) Tie kuri grēkojuši bez likuma, tiks tiesāti bez likuma. Tie kuri grēkojuši ar likumu, tiks tiesāti pēc likuma (Rom. 2:12), jo grēks ir nelikumība un likumu sagrozīšana (1. Jāņa 3:4). Apgraizīšana notiek sirdī, un likumu ievērošana ir apgraizīšanas mērs. tas, kurš ievēro likumu, ir apgraizīts savā sirdī, kamēr tas, kurš ir apgraizīts, taču netur likumu, ir tāds pats kā bezdievis. Jūdi ir tie, kuri ievēro bauslību, un viņu sirdis ir jūdu, taču tie, kuri ir jūdi un to neievēro, tiks sodīti (Atkl. 3:9) un satriekti svēto priekšā .

Bauslība un pavēles ir taisnīgi, labi un svēti (Rom. 7:12). Tātad bauslība nenes nāvi, bet gan grēks, kas ir bauslības neievērošana, un kas darbojas pie cilvēkiem (Rom. 7:13).

Bauslība ir garīga, taču cilvēce ir miesīga, pārdota grēka varā (Rom. 7:14). Īsti atgriezta cilvēka iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam (Ps. 119:1; Rom. 7:22). Jo bauslība pieved cilvēkus pie Kristus, kas ir bauslības gals (Rom. 10:4). Ja cilvēku vada gars, tad tas vairs nav padots bauslībai (Galat. 5:18). Tas nav tādēļ, ka likums tiktu atcelts, bet gan drīzāk tāpēc, ka iekšējas vēlēšanās un pareizas rīcības rezultātā tas tiek ievērots, jo tas tiek ieraksīts mūsu sirdīs (Ebr. 8:10-13). Dieva bauslība tiek piepildīta ar ticību, nevis ar darbiem (Rom. 9:32). Baušļu ievērošana ir svarīgs nosacījums Svētā Gara paturēšanai, jo Svētais Gars dzīvo tajos, kas tura baušļus (1. Jāņa 33:24; Ap. Darbi 5:32). Tādēļ nav iespējams būt kristietim, mīlēt Dievu un Kristu, ja netiek ievērota bauslība. Tas iekļauj sevī arī ceturto noteikumu, ievērot sabatu.

3.2.2. Pestīšana žēlastībā.

Dieva žēlastība visiem cilvēkiem ir devusi pestīšanas iespēju, mācot mūs atbrīvoties no visām nereliģiskajām un pasaulīgajām kaislēm un dzīvot vienkāršas, taisnas un dievišķīgas dzīves šajā pasaulē, gaidot mūsu svētīgo cerību Dieva godības un mūsu pestītāja Jēzus Kristus parādīšanos (Tit. 2:11).

Kristus ir Dieva, kurš ir mūsu pestītājs, Godības atklāsme (Tit. 2:10). Tādēļ žēlastība ir Jēzus Kristus darbības produkts. Baznīca tiek pasargāta Dieva spēkā, ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā (1. Pēt. 1:4) Ticības rezultāts ir dvēseles pestīšana. Pravieši par pestīšanu ir pravietojuši, taču viņi nezināja laiku vai Mesijas personu, kad viņi liecināja par tās ciešanām un sekojošo godību ( 1. Pēt. 9:10).

Grēks pasaulē ienāca caur Ādamu un valdīja no Ādama līdz Mozum. Grēka rezultāts bija nāve (Rom. 5:12). Grēks eksistēja pirms Mozum tika iedoti Likumi (Rom. 5:12). Tātad Likuma būtība bija zināma jau Ādamam, jo grēks nevar eksistēt tur, kur nav likuma. Žēlastība tādēļ ir iespējama ar cilvēka atpestīšanu no grēka un likuma. Kur, zem bauslības, vairojas grēks, tur vairojas arī žēlastība (Ro. 5:15-21). Caur viena cilvēka paklausību daudzi tiks taisnoti ar, žēlastību, kas valda ar taisnību un mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (Rom. 5:20-21).

Tādēļ tiem, kas ir Kristū nav pazudināšanas (Rom. 8:1).Tādēļ Bauslība ir piepildīta mūsos, kas staigājam garā (Rom. 8:4).

Gars prātu virza uz Gara lietām (Rom. 8:5). Miesīgas tieksmes ir naidā ar Dievu. Tās neklausa Dieva likumam, jo tās to nespēj (Rom. 8:14). Tātad miesīgu, jeb neatgrieztu prātu var atpazīt pēc Dieva Likuma neievērošanas.

Kristiešos dzīvo tas gars, kas ir uzmodinājis Kristu no miroņiem, un dara dzīvas mūsu miesas ar garu, kas ir mūsos (Rom. 8:11). Visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni (Rom. 8:14), un tā ir Dieva žēlastība. Caur Mozu tika dota bauslība, taču caur Jēzu Kristu ir nākusi žēlastība un patiesība (Jāņa 1:17). Attīstot savu Dievbērnību, kāda ir dota mūsu brālim Jēzum Kristum, mēs saucam: "Abba Tēvs".

Likums pats par sevi neatnes taisnošanu. Cilvēks tiek taisnots ticībā uz Jēzu Kristu (Galat. 2:16). Dzīve, ko šādi cilvēki dzīvo, ir dzīve ticībā uz Dieva Dēlu (Gal. 2:20). Bauslībā mēs nomirstam, lai varētu dzīvot Dievam (Gal. 2:19). Bet mēs nenoliedzam Dieva žēlastību, ja ievērojam bauslību, jo mēs netiekam taisnoti caur bauslību (Gal. 2:21). Bauslību mēs ievērojam tādēļ, ka gars mums to liek un likums sākas no pašas Dieva dabas, kas mums ir jāuzvelk, un pie kurams mums, tāpat kā Kristum, ir sava daļa (2. Pēt. 1:4).

Mēs tiekam pestīti nevis caur bauslību, bet gan caur Jēzus Kristus žēlastību (Ap. Darbi. 15:11). Grēkam nav varas pār izredzētajiem, jo viņi nav zem likuma, bet gan zem žēlastības, un viņi ir Dieva vergi (Rom. 6:14,15). Taču, mums nav jāgrēko tāpēc, ka neesam padoti bauslībai, bet gan jākļūst paklausīgiem tai mācībai, kurā esam mācīti (Rom. 6:16-17). Lai arī mēs savos pārkāpumos bijā miruši, tagad mēs esam darīti dzīvi līdz ar Kristu, žēlastībā (Efez. 2:5). Līdz ar Kristu mēs esam uzmodināti un paaugstināti debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību ( Efez. 2:6-7). Jo no žēlastības mēs esam pestīti ticībā. Tas nav cilvēka nopelns; tā ir Dieva žēlastība nevis darbu nopelns, tādēļ neviena persona nevar lielīties (Efez. 2:9). Tā mēs caur Dieva garu žēlastībā ievērojam likumu.

3.2.3 Bauslības saistības

Bauslība ir jāievēro, jo tā nav atcelta vai izmainīta (Mateja 5:18; Lūkas 16:17). Kristus laikā jūdi bauslību nepildīja pareizi (Jāņa 7:19), tradīciju rezultātā to pārveidojot (Mateja 15:2-3,6; Marka 7:3,5,8-9,13) par jūgu. Tādā veidā jūdu skolotāji bija kārdinājuši Dievu (Ap. Darbi 15:10).

Taču, pāri visam ir pavēle ievērot Dieva baušļus. Tie ir mūžīgi un netiks atcelti līdz pat cilvēces un pasaules beigām.

3.2.3.1 Kādēļ kristieši ievēro bauslību.

Kristieši ir pestīti caur žēlastību un nevis caur bauslību. Kādēļ tad viņi bauslību atzīst un ievēro? Tas ir tāpēc, ka:

Dieva bauslība izplūst no Dieva dabas būtības.

Bauslība rodas no Dieva dabas, un tā paliek mūžīgi, jo Dievs, kā visa labā centrs, paliek nemainīgs. Marka 10:18 Kristus teica: Kāpēc tu mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs, vai arī Ko tu man jautā par to, kas ir labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus (Mat 19:17). Dieva laipnība mūs vada uz atgriešanos (Rom. 2:4). Dieva daba ir nemainīga labestība. Debesu pulki ir viņa dabas dalībnieki. Tā viņi nemainīgi paliek dievišķajā dabā un labestībā.

Šādā veidā Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (aioonas) (Ebr. 13:8). Izredzēties, būdami dievišķās daļas dalībnieki (2. Pēt. 1:4) kļūst par dievišķās priesterības amata, Melchisedek, dalībniekiem, kas ir mūžīgs (aparabaton) un neiznīcīgs līdz pat pasaules galam (aioona) (Ebr. 7:24). Kristus spēja atpestīt tos, kas, caur viņu, vēršas pie Dieva ( sk. Ebr. 7:25). Taču viņš nav pielūgsmes objekts, ne arī Dievs, kas pavēl ar savu gribu.

Dieva bauslība tiek ievērota ticībā, un nevis darbos (Rom. 9:32). Mums ir Jaunā Derība, kur Dievs savus Likumus ieliek mūsu prātos un ieraksta mūsu sirdīs. Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa kalpi, pielūdzot Viņu un ievērojot Viņa bauslību savā garā (Ebr. 8:10-13). Tāpēc ārējas zīmes nav nekā vērtas. Mūsu apgraizīšana, kas padara mūs par kristiešiem un garīgā Izraēla locekļiem, ir Dieva baušļu pildīšana mūsos (1. Kor. 7:19). Tie ir tie, kas sadusmo pūķi par Dieva baušļu pildīšanu. Dieva baušļu pildīšana noved viņus pie vajāšanas (Atkl. 12:17). Tie ir svētie, kas tura Dieva baušļus un Jēzus liecību (Atkl. 14:12).

3.2.3.2 Kristieši kā Dieva Templis.

Svētie ir Dieva Templis jeb svētnīca , naos, un viņos dzīvo Dieva gars. Ja kāds iznīcina Dieva Templi, Dievs iznīcinās viņu. Jo Dieva Templis ir svēts, un tie esam mēs (1. Kor. 3:16-17). Šī iemesla dēļ kristiešiem ir jāsaglabā savi ķermeņi veselīgi, lai tie būtu piemēroti Dieva Gara saņemšanai. Jo Dievs ir teicis, ka Viņš dzīvos mūsos, starp mums un Viņš būs mūsu Dievs. Mums ir jābūt svētiem un nošķirtiem. Dievs ir mūsu Tēvs un mēs esam Viņa bērni (2. Kor. 6:16-18; Lev. 26:12; Ecēchiēla 37:27; Jesajas 52:11; 2. sam. 7:14).

Šī iemesla dēļ kristiešiem nevajadzētu biedroties ar neticīgajiem (2. Kor. 6:14). Viņiem vajadzētu šķīstīties no visiem miesas un gara traipiem un tapt pilnīgi svētiem Dievbijībā (2. Kor. 7:1). Viņi ir izraudzīti no paša sākuma ir izraudzīti pestīšanai gara dzīves svētumā un patiesības ticībā (2. Tesal. 2:13). Tādēļ patiesība ir garīgās veselības priekšnoteikums un izredzēto zīme. No šīs attīstības var redzēt, ka Bībeles vispārīgajiem likumiem ir specifikas nozīmes un nolūki. Pamatojoties uz šiem likumiem tiks mērīts Dieva nams, altāris un dievlūdzēji, kas ir iekšā (Atkl. 11:1).

3.2.4 Desmit baušļi.

Baznīcai ir jāievēro desmit baušļi, kuri ir iekļauti 2.Mozus 20:1-17 un 5.Mozus 5:6-21.

Pirmais bauslis ir :

Es Esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama. Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā.

Dievs Tēvs ir vienīgais īstais dievs (Jāņa 17:3) un nav Elohim, kas būtu pirms Viņa vai līdzīgi Viņam. Ir nepiedodami pielūgt vai lūgt kādu citu dievību, ieskaitot Jēzu Kristu.

Otrais bauslis ir:

Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.

Veidot kādu attēlus vai figūras, lai tās lietotu pielūgsmei vai simbolismam, ir grēks. Tādēļ Baznīcai krucifikss, kā simbols ir aizliegts.

Paši baušļi izveido reliģiskās sistēmas identifikācijas daļu, un tādējādi tiek nostiprināti.

Tre?ais bauslis ir:

Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas viņa vārdu nelietīgi valkā.

Dieva vārds apzīmē autoritāti, un tādēļ šis likums attiecas ne tikai uz vienkāršu profānismu, bet arī uz Baznīcas autoritātes nepareizu lietošanu un sliktu izturēšanos pret tiem, kas caur Jēzu Kristu darbojas Dieva labā.

Ceturtais bauslis ir:

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tevm nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru, un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Tātad septītā, jeb sabata diena ticībā ir obligāta. Neviens kristietis nevar kalpot dievam un negodināt Sabatu, kas mūsu kalendārā ir Sestdiena. Kādas citas dienas iedibināšan, lai pielūgtu Dievu, ne tikai pārkāpj šo bausli, bet arī kļūst par elkveidīgu simbolu, būdama tikai ārēja Dieva gribas izpildīšana. Tā ir dumpība un pielīdzināma burvībām (1. Samuēla 15:23 ). Savienojumā ar otro bausli, tas kļūst par elkdievību. Tāda kalendāra ieviešanai, kas pielāgo nedēļu uz rotācijas pamata, ir tāds pats efekts.

Šie pirmie četri bausļi nosaka mūsu attiecības ar Dievu un ir ietverti pirmajā un galvenajā likumā: Un tev būs to Kungu, savu Dievu mīlēt no visas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka (Marka 12:30). Šis ir augstākais un pirmais lielais bauslis (Mateja 22:37-38).

Absolūtā identifikācija ar Dievu rodas no šo baušļu pieņemšanas un izvairīšanās no tādas rīcības, kas būtu par iemeslu to neievērošanai.

Otrs lielais bauslis ir :

Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši (Mateja 22:39; Marka 12:31).

Šis otrais lielākais bauslis attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, un tas ir atspoguļots pārējos sešos baušļos.

Piektais bauslis ir:

Godini savu tēvu un savu māti, ,lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ,ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.

Ģimenes attiecības ir fundamentāls cilvēcisko attiecību pamats, un šīs attiecības izpaužas arī plašākā reliģiskajā struktūrā.

Sestais bauslis ir:

Tev nebūs nokaut.

Kristiešiem ir jāievēro augstākais likums - nebūt niknam uz savu brāli. Turēt dusmas nozīmē izdarīt ļaunu savam tvākajam. Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā, bet,kas saka uz savu brāli: Ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī (Mat. 5:22).

Septītais bauslis ir:

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī (Mat. 5:28).

Astotais bauslis ir:

Tev nebūs zagt.

Zagšana ir kaitēšana savam tuvākajam un attiecību saraušana ar Dievu.

Devītais bauslis ir:

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Ebrejiem vārdi taisnīgums un patiesums ir viens un tas pats vārds, un tas ir būtiski. Kristietis nevar būt taisns, nebūdams patiess. Taisnības sagrozīšana ar nepatiesu liecību kavē kristieša pestīšanu.

Desmitais bauslis ir:

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvēke sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa alponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

Iekārošana ir process, kad materiālas vai seksuālas lietas tiek paceltas pāri attiecībām ar Dievu. Šādā gadījumā tā kļūst par elkdievību. Tā rada citu vēlmju objektu un ir pretrunā ar citiem baušļiem. Tā kā baušļi savā starpā ir cieši saistīti, iekārošana kļūst par iemeslu arī citu baušļu pārkāpšanai. Tādēļ nav grēka relativitātes. Grēks ir likuma pārkāpšana. Apskatot 2.Mozus 20:13; 5.Mozus 5:17, 16:18, Kristus bauslības izpratnes skaidrojumu ir devis Mateja 5:21-48. (Sk. arī Lūkas 12:57-59).

Vecākiem saviem bērniem vienmēr būtu jāiemāca šie baušļi. Tiem ir jābūt domu un rīcības zīmei un jābūt iezīmētiem mājas durvju ailē (5.Mozus. 7:7-9).

3.2.5.Citi cilvēka uzvedīibu vadoši likumi

3.2.5.1 Ēšanas likumi

Ēšanas likumus var 3.Mozus 11:1-47 un 5.Mozus 14:4-21. Tie ir izveidoti tādēļ, lai cilvēka ķermenis būtu veselīgs, un tie ir balstīti uz gudriem fiziskiem principiem. Pastāv pavēle, ka cilvēkam ir svētam un piemērotam Svētā Gara saņemšanai. Ēšanas likumu pamatā ir zinātniski likumi. 5.Mozus12:16 ir aizliegta asiņu lietošana un 3.Mozus 3:17 ir aizliegums ēst cūkgaļu. Ēst nedrīkst neko, kas ir nomiris pats no sevis vai ir ticis saplosīts (Ecēch. 44:31). Aizliegumi attiecībā uz augļu lietošanu ir atrodami 3.Mozus 19:23-26. Šiem likumiem ir garīga nozīme.

3.2.5.2 Sabats.

Septītās dienas Sabata ievērošana (sk. Ex. 20:8-11; Deut.5:12-15) ir tā Kunga pavēle un viens no desmit baušļiem. Tie ir mūžīgi, nepārkāpjami statūti visiem cilvēkiem. Sabats ir svēts. Tas, kurš pārkāpj Sabatu, tas mirst un tiek izdeldēts no savas tautas vidus (Ex. 31:14-15). Tas ir mūžīgs līgums un zīme starp Izraēlu un Dievu, atzīstot Viņu kā Radītāju (Ex. 31:15-16). Visi kristieši ir garīgais Izraēls un visiem pagāniem nenovēršami ir jākļūst par izraēla nāciju. Tādēļ Sabats ir zīme starp Dievu un Viņa tautu uz visiem laikiem. Sods par Sabata pārkāpšanu ir nāve, Svētā Gara atņemšana un nolemšana otrajai augšāmcelšanās reizei.(sk. Atkl. 20:5). Sabats ir prieks, un to ir jāgodina kā tā Kunga Svēto Dienu. Tā nav tukšu baudu diena, bet kan svēta asambleja (Jes. 58:13-14). Šajā dienā nedrīkst darīt nekādu darbu, vai nest kādas nastas (Jer. 17:21-22).

Mūsu Kungs ievēroja Sabatu visu savu dzīvi (Marka 6:2). Arī apustuļi ievēroja Sabatu (un Svētās Dienas), un arī mums tie ir jāievēro. Pēdējo dienu laikā, Mesijas valdīšanas laikā, Sabats, Jauniem Mēneši un Svētās Dienas atkal ieņems likuma spēku, un tās tautas, kas to neievēros, tiks sodītas (Jes. 66:22-23: Cak 14:16-19).

3.2.5.3 Jaunā Mēneša svētki

Jaunā Mēneša svētki tiek turēti zem likuma (Num. 10:10, 28:11-15; 1.Laiku 23:31; 2. Laiku 2;4,8:13,31:3). Tāpat kā Sabatā, šajā laikā ir aizliegta tirgošanās (Āmosa 8:5). Jaunā Mēneša svētkus ievēroja gan Izraēls (Jes. 1:13-14; Ezras 3:5; Nech. 10:33. Ps. 81:3; Hoz. 2:11), gan baznīcas daudzu gadsimtu garumā. Baznīca ievēroja Jaunā Mēneša svētkus, Sabatu un Svētās Dienas (Kol. 2:16). Tāpat kā Sabatu, arī Jaunā Mēneša dienas tiks atjaunotas , kad atnāks Mesija (Jes. 66:23; Ecēchiēla 45:17,46:1.3.6).

3.2.5.4. Gadskārtējās Svētās Dienas

Gadskartējās Svētās Dienas var atrast 3.Mozus 23:1-44 un 5.Mozus 16:1-16). Šīs Svētās dienas atspoguļo tā Kunga pestīšanas plānu. Svētās Dienas ir:

Pasā un neraudzētās maizes svētki

Vasarsvētki (Pentekosts)

Tauru Svētki

Grēku Nožēlas Diena

Tabernakla Svētki

Pēdējā Lielā Diena.

Tās ir obligātas un tām ir noteikta nozīme kā zīmēs starp ievu un Viņa tautu. Pret Svēto Dienu ir jāattiecas tāpat kā pret Sabatu.

3.2.5.5. Laulības.

Laulības ir svēta institūcija. Tā apzīmē Kristus savienību ar Baznīcu zem Dieva (Atkl. 18:7,9). Šī līdzība ir izskaidrota Mateja 22:2-14). Tā ir progresīva institūcija ar Kristu (Mat 25:10), kura balstīta uz garīgu briedumu. Augšāmcelšanās laikā laulības vairs nebūs. Laulība tika radīta cilvēkiem, un tā nav eņģeļu institūcija (Mat. 22:30). Tātad, kad cilvēki celsies no mirušiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti (Marka 12:25). Tad viņi tiks uzskatīti par vērtīgiem lai sasniegtu nākošo pakāpi caur augšāmcelšanos. Tad cilvēki būs līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva Dēli. (Lūkas 20:34-36).

Tātad laulība ir institūcija, kas domāta cilvēkiem, un tā pārstās eksistēt, kad beigsies radības cilvēciskā fāze. No Ādama radīšanas laikiem ir noteikts, ka cilvēks pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi kļūs par vienu miesu (Gen. 2:24).

Sieva kļūst par sievu pēc līguma, un tas Kungs no tā vēlas dievišķu rezultātu. tas Kungs ienīst šķiršanos, kas ir vardarbība (Mal. 2:16). Mozus atļāva šķiršanos, taču kristiešiem nevajadzētu atmest savu laulāto draugu, izņemot vienīgi nešķīstības vainu ( Mat. 5:31-32). Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt (Mat 19:3-12). Ja ticīgs laulātais dzīvo ar neticīgu laulāto, arī šajā gadījumā laulība ir jāsaglabā (1. Kor. 7:10-16).

3.2.6 Finansiālā kalpošana

3.2.6.1. Attiecībā uz Dievu.

Finansiālie pienākumi pret Dievu ir aprakstīti 5.Mozus 12:5-19. Katra kristieša pienākums ir atbalstīt Baznīcas aktivitātes. Šie principi ir radušies no desmitās tiesas ziedošanas caur priesteriem un levītiem no izraēla okupācijas (5.Mozus. 12:9-14) un pims Tempļa. Tempļa nodeva tika ieviesta Atonement laikā. Nechemijas 10:32 ir rakstīts kā tika ieviesta iekasēšanas sistēma. Šis darbs turpināsies caur Mesijas tūkstošgadu valdīšanu (Mal. 3:1-6). Maleachija 3:7 Dievs liek tautai atgriezties pie Viņa un Viņš tad atgrieztos pie tās. Šo atgriešanos var panākt ar Dieva darbu un šī darba finansēšanu un desmitajām tiesām (Mal. 3:7). Desmitās tiesas nemaksāšana ir pielīdzināma zādzībai no Dieva (Mal. 3:10-12).

Desmitās tiesas kolektīva maksāšana dod drošību, ka Dieva darbs var turpināties, un, ka Dievs pretim dos zemes augļus (Mal. 3:10-12).

Baznīcas atbildība Dievam ir saglabājusies no apustuļu laikiem, kaut arī tā ne vienmēr ir praktizēta, vai arī no tās ir atteikušies (2. Kor. 12:13-18). Kristus norīkoja pa divi vecajos, un viņus darbā atbalstīja tā kongregācija, ar kuru viņi strādāja (Lūkas 10:1-12). Tiem, kuri ir iesaistīti Tempļa kalpošanā un sludina evaņģēliju, vajadzētu pārtikt no evaņģēlija (1. Kor. 9:13-14). Baznīcas pienākums ir uzturēt tos, kas visu savu laiku velta mācīšanā un evaņģēlija sludināšanā (1. Tim. 5:17-18; Deut. t24:14-15).

Desmitās tiesas došana dievam ir pieņemama, izņemot vienīgi gadījumus, kad tā tiek dota no negodīgiem ienākumiem, vai arī gadījumos, kad tā tiek pienesta elkiem (1. Kor. 10:27). Desmitā tiesa Baznīcai ir jāmaksā tādēļ, lai tā varētu palīdzēt tiem, kuriem ir vajadzības (1. Tim. 5:9-10,16). Desmitās tiesas ievākšana notiek vietējo sanāksmju pamatā un desmitā no desmitās tiesas, kā tas izriet no 4.Mozus 18:26 un Nech. 10:37-39 ir maksājama vietējās sanāksmes vadītājiem. Noteikums par pirmajiem augļiem paredz tūlītēju samaksu (Ex. 22:29). Pirmie no pirmajiem augļiem tā kunga priekšā ir jāaiznes nekavējoties, svētku sākšanās laikā; un noteikti pirmajā svētku vakarā ( Ex. 23:19). Tam Kungam svēts ir arī pirmdzimu?ais (Num. 18:15-18).

3.2.6.2 Pienākumi pret citiem

Bet ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu (1. Tim. 5:8).

Neviens kristietis nedrīkst aizturēt vai neizmaksāt citiem algu (Deut. 24:15). Viņiem ir jāatmaksā visi parādi un, Sabata gadā, viņam ir jāatlaiž viņa ticības brāļa parādi (Deut. 15:1-3; Nech. 10:31).

Desmitā tiesa svētkos ir aprakstīta daudzās rakstu vietās. Otrā desmitā tiesa nav jāizlieto mājās, bet gan tajā vietā, ko izraudzīsies tas Kungs (Deut. 12:17-19).

Sabatiskā cikla trešajā gadā desmitā tiesa ir jāatdod nabagajiem (Deut. 14:28,16:12). Trešās Desmitās tiesas gadi iekrīt 1994-95, 2001-02,2008-09,2015-16,2022-23,2030-31. Svētais gads 2030-31 ir jaunās jubilejas cikla pirmais trešās desmitās tiesas gads, jeb jauna tūkstošgade. Tas ir balstīts uz jubilejas gadiem, kas iekrīt 28-29 un 77-78 gados, kā tas aprakstīts Ecēchiēla 1:1. Trešās desmitās tiesas var atcelt vai mainīt attiecībā uz Baznīcas konstitūciju, tajos apgabalos, kur ir līdzīga sociālās nodrošināšanas sistēma.

Sabata gads ir zemes atpūtas gads, un tad zemes augļus var baudīt nabagie un dzīvnieki (Ex. 23:10-11). Sabata gadi ir: 1998-99, 2005-06,2012-13,2019-20,2026-27, kurā iekļauts jubilejas gads 2027-28.

Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu (Pamācības 19:17) un tam nekā netrūks (Pam. 28:27), un tam būs manta debesīs (Marka 10:21). Dievs var dot visu ikvienam labam darbam, apmierinot ne tikai svēto vajadzības, bet arī tā , ka Dievam tiks dota pateicība (2. Kor. 9:6-12).

3.2.7 Karš un vēlēšanas

3.2.7.1 Kar?

Svētie ir Visaugstākā Dieva priesteri. Kristietim nepiedienas atņemt dzīvību citam cilvēkam (Ex. 20:13. Mat. 5:38-48; Lūkas 6:27-36). Ja Kristus kalpi būtu no pasaules, viņi varētu cīnīties tā, ka tos nevarētu uzvarēt pasaulīgās autoritātes (Jāņa 18:36). Lai arī kristieši dzīvo pasaulē, viņi necīnās pasaulīgā karā (2. Kor. 10:3). Ieroči, kurus izmanto izredzētie, lai iznīcinātu cietokšņus, ir dievišķa spēka ieroči (2. Kor. 10:4). Tādēļ kristieša pienākums ir atbalstīt savas valsts valdību ar lūgšanām un godīgi rīkoties savas nācijas labsajūtas labā, lai Dievs to varētu pasargāt ar savu spēku.

3.2.7.2 Vēlēšanas

Kristiešiem ir jāievēro savas valsts likumi, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad tie ir pretrunā ar Bībeles likumiem. Mums ar likumu ir noteikts piedalīties vēlēšanās, un, ja nav konflikta ar Bībeles principiem, kristieši savu liecību var izteikt šādā veidā. Līdera izvēlēšana vēlēšanu ceļā ir cēlusies no 5.Mozus 1:9-14 un tūkstošgades pravietojumu beigās Hozejas 1:11. Iesaistīšanās politiskajās cīņās tiek uzskatīta par karošanu.

4. nodaļa

Doktrīnas attiecībā uz Mesiju.

4.1 Kristus pirmseksistence.

Jēzus Kristus ir pirmseksistējis kā garīga būtne. viņš ir pastāvējis jau no radības sākuma (Jāņa 1:1), un viņš ir visas radības pirmradītais (Kol. 1:15) un tātad visas Dieva radības sākums (Atkl. 3:14). Viņš bija būtne, kas Vecajā Derībā ir aprakstīta kā Jahve Eņģelis, Klātbūtnes Eņģelis. Viņš bija Eņģelis, kas Izraēlu izveda no Ēģiptes cauri Niedru Jūrai. Viņš bija Eņģelis Mākonī un Eņģelis, kas runāja ar Mozu pie Sinajas kalna (Ap. Darbi 7:35-38). Viņš bija El Bethel jeb El, Dievs, jeb Dieva Nama Augstais Priesteris (Gen. 28:17,21-22,31:11-13;Ebr. 3:1). Kristus bija HaElohima Eņģelis (Gen. 31:11-13). Par elohim viņu iecēlis viņa Elohim (Psalmi 45:6-7), kas bija Dievs Tēvs. Viņš tam, kas viņu iecēlis, bija uzticīgs kā dēls, tāpat kā Mozus bija uzticīgs Dieva Namam kā kalps (Ebr. 3:2).

Kristus ieradās pasaulē, lai apliecinātu patiesību (Jāņa 18:37). Viņa Valstībai uz zemes vēl ir jānāk. Viņš ir izredzēts jau pirms pasaules radīšanas, taču atklāsies laiku beigās mūsu dēļ. (1. Pēt. 1:20).

4.2 Krustā sišana un augšāmcelšanās

Kristus tika sūtīts pasaulē, lai kā jērs (Atkl. 5:6-8) izglābtu cilvēci un uzņemtos pasaules grēku (Mat. 1:21,9:6; Marka 3:28). Viņš tika nogalināts pirms pasaules radīšanas, kā Dieva dievišķās paredzēšanas pierādījums (Atkl. 13:8).

Kamēr cilvēce nenoticēs, ka Kristus ir Mesija, tā mirs savos grēkos (Jāņa 8:24).

Pamatojoties uz rakstiem Kristus mira par mūsu grēkiem, un, pamatojoties uz Rakstiem, viņš tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlies (1. Kor. 15:5-6). Kristus bija jau augšāmcēlies pirms dienas, kuru sauca par Svētdienu, jeb nedēļas pirmo dienu (Jāņa 20:1, Marka 16:9-10). Viņš trīs dienas atradās zemes sirdī, tāpat kā Jonas Zīme (Mat. 12:39-40; sk. arī Lūkas 24:6-8).

Kristus bija sists krustā (Mat. 27:32-50; Marka 15:24-37; Lūkas 23:33-46; Jāņa 19:23-30), apmēram no dienas trešās stundas, tas ir, pulksten deviņiem no rīta (Marka 15: 25) līdz pat devītajai stundai, tas ir, pulksten trijiem pēcpusdienā. Nav nekādu pierādījumu par to, vai tas ir bijis stabs vai vēlāk pazīstamais T veida krusts. Neatkarīgi no tā krusta zīme nav uzskatāma par ticības simbolu, kā tas attīstījies no seno nekristiešu aizspriedumainās uztveres.

Kristus tika sists krustā, un viņš ir piecēlies no mirušiem (Marka 16:6). Pēc savas augšāmcelšanās viņš devās pie sava Tēva un mūsu Tēvs, sava Dieva un mūsu Dieva (Jāņa 20:11-18). Viņš sēž pie Dieva labās rokas kopā ar eņģeļiem un varas un spēki ir viņam pakļauti (1. Pēt. 3:22).

Caur apustuļiem Kristus Baznīcai deva spēku piedot un atlaist grēkus (Jāņa 20:22-23).

4.3 Kristus otrā atnākšana

Pirmo reizi Kristus ieradās kā upuris, lai izpirktu grēku. Viņš neieradās kā Ķēniņš Mesija, un to dienu jūdi to pārprata. Viņi gaidīja uzvarošu ķēniņu (Mat. 27:11,29,37; Lūkas 23:2-3, 37-38; Jāņa 19:14-16). Tomēr, caur Svēto Garu, daži viņu atzina par Izraēla Kēniņu (Jāņa 1:49, 12:13-15), tādā veidā piepildot pravietojumus (Cak. 9:9).

Jēzus atgriezīsies atkal kā Ķēniņš Mesija ar spēku (Atkl. 17:14) un viņu pavadīs eņģeļi (Mat. 25:31). Viņa atnākšana būs redzama kā zibeņošana debesīs (Mat 24:27). Viņš savā spēkā valdīs kopā ar augšāmceltajiem svētajiem (Atkl. 20:4).

Savā atnākšanā Kristus iznīcinās netaisnos (2. Tes. 2:8) un pasaulīgos spēkus. Netaisnais varas pie spēka caur Sātana darbiem, viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem (2. Tes. 2:9). Šī apostāze ir sūtīta pār Dieva Templi tāpēc, ka viņi nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas viņus būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem (2. Tes. 2:10-11). Tas Kungs viņus iznīcinās ar savas mutes elpu, un izdeldēs viņus, kad pats atnāks godībā (2. Tes. 2:8).

4.4 Kristus tūkstošgadu valdīšana.

Kopā ar augšāmceltajiem svētajiem Kristus nodibinās tūkstošgadu valdīšanu uz šīs planētas (Atkl. 20:3-4). Sātans uz tūkstoš gadiem tiks sasaistīts un iemests pazemes tumšajās bedrēs jeb Tartaroo, kritušo eņģeļu vietā (2. Pēt. 2:4). Tie kuri bijusi nogalināti Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēļu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļūs dzīvi un valdīs kopā ar Kristu tūkstoš gadu (Atkl. 20:4). Tā ir pirmā augšāmcelšanās (Atkl 20: 5). Pārējie mirušie neatdzīvosies, līdz nebūs beigušies šie tūkstots gadi (Atkl. 20:5). Tad būs otrā jeb vispārējā augšāmcelšanās.

Šī tūkstoš gadu perioda laikā Kristus atjaunos Valstību saskaņā ar bibliskajiem likumiem, ko viņš deva Sinaja kalnā. Tas notiks dienā, kad Viņš nostāsies Olīvu kalnā (Cak 14:4, 6 un turpmākajās lappusēs). Tautas uzsāks karu pret Jeruzālemi un tiks iznīcinātas (Cak. 14:12). Ikviens, kas no šīm tautām paliks dzīvs, katru gadu uzkāps, lai kalpotu debesu pulku Kungam un svinētu Tabernakla jeb Lieveņa svētkus (Cak. 14:16). Sabats, Jaunie Mēneši un Svētās Dienas būs obligatas un šis likums nāks no Jeruzālemes. Tās tautas, kas Lieveņa svētkos savus pārstāvjus nesūtīs uz Jeruzālemi, vajadzīgajā gadalaikā nesaņems lietu. (Cak. 14:16-19)

Tūkstošgades beigās Sātans atkal tiks atbrīvots, lai pieviltu tautas visos zemes apgabalos (Atkl.20:7-8). Viņi atkal sapulcēsies karam, taču uguns no debesīm tos iznīcinās ( Atkl. 20:9); tad Sātans tiks iznīcināts. Tad notiks augšāmcelšanās un Tiesa (Atkl. 20:13-15).

5. Nodaļa

Ļaunuma problēma.

5.1 Ļaunuma eksistence eņģeļa sadumpošanās rezultātā.

Sātans tika izraidīts no debesīm par dumpības grēku, jo vēlēšanās sevi pielīdzināt vai padarīt pārāku pat Dievu Tēvu, ir elkdievība (jeb stūrgalvība, kā rakstīts 1. Sam. 15:23). Sātans vēlējās sevi pielīdzināt Visaugstākajam Dievam Tēvam. Tajā pašā laikā Kristus nepretendēja uz vienlīdzību ar Dievu, bet gan pakļāvās viņa gribai (Jāņa 4:34).

Kas Dieva veidā būdams neturēja par laupījumu līdzināties Dievam,

Bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei - līdz pat krusta nāvei!

Tāpēc Dievs viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem...(Filip. 2:6-9).

Dievs kristu paaugstināja par paklausību, jo viņš nevēlējās Viņam pielīdzināties vai gāzt Dievu, kā to bija vēlējies trešais no elohim un bene elohim.

Lūkas 10:18 Kristus teica, ka viņš ir redzējis Sātanu kā zibeni no debesīm krītam. Sātans noslaucīja trešo daļu Eņģeļu jeb zvaigžņu no debesīm (Atkl. 12:4) Līdz ar Sātanu šie eņģeļi tika nogāzti uz zemes (Atkl. 12:9). Šo postažu simbolizē Atklāsmes grāmatā 8:10 aprakstītā postaža, kur trešais eņģelis atkal demonstrē postu, kad tiek iznīcināta trešā daļa radības, un kas radies Eņģeļa Zvaigznes krišanas rezultātā. Eņģeļi tika izpostīti ar dumpošanos. Eņģeļi ir Dieva tabernakls Debesīs. Dumpinieki redzēja, ka trešā daļa no šī tabernakļa tiek atmesti, un zemes sistēma izsaka zaimus pret Dieva Vārdu un Viņa dzīvību, tas ir, pret tiem, kas dzīvo debesīs (Atkl. 13:6). Dievs dzīvo gan debesu Tabernaklā, kas ir debesu pulki ,gan arī izredzētajos, kas ir Dieva zemes dzīves vieta.

5.2 Doktrīnas attiecībā uz nolemtību.

Caur Kristu, ar Svētā Gara palīdzību Dievs atver prātu visiem izredzētajiem, sākot jau ar apustuļiem, lai tie varētu izprast Rakstus (Lūkas 24:45). Kristus runāja līdzībās, lai tie, kas nav izredzēti, nevarētu saprast. Tā viņi atgrieztos un tiktu izglābti (Mat. 13:10-17) pirms tiesāšanas. Dievs ir žēlsirdīgs un nevēlas, ka kādi pazustu. Tādēļ, pamatojoties uz Viņa nolūku, Viņš ir paredzējis aicināt ikvienu. Tos, kurus Viņš sākumā nozīmējis, Viņš ir nolēmis padarīt līdzīgus Savam Dēlam, lai tie varētu būt pirmdzimušie daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņā arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet , kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī apskaidrojis. Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dieva ir par mums, kas būs pret mums? (Rom. 8:28-31).

5.3 Nāves Valstība.

Nāves Valstība ir klusums (Ps. 115:17) un tumsa (Ps. 143:3). Nav mūžīgi eksistējošas dvēseles. Visus cilvēkus piemeklē vienāds liktenis (Eccl. 9:3). Mirušie neko nezina (Eccl. 9:5).

Daži no senāk mirušajiem necelsies no mirušiem (Jes. 26:14).

Svēto nāve tiek apzīmēta kā gulēšana jeb iegrimšana miegā (sk. Mat. 9:24; Jāņa 11:11; 1. Kor. 11:30,15:6,18,51; 1. Tesal. 4:13-15; 2. Pēt.3:4).

5.4 Augšāmcelšanās no mirušiem.

Dievs dara brīnumus mirušo vidū un mirušie celsies Viņu godāt (Ps. 88:11). Viņa mīlestību sludinās no kapa (Ps. 88:12), kad mirušie celsies no nāves. Jo Ījabs zināja, ka viņa Glābējs ir dzīvs, un beigās Viņš celsies pāri pīšļiem. Un pēc tam, ja arī viņa miesa būs saplosīta un viņš būs bez miesas, Ījabs zināja, ka tomēr skatīs Dievu (Ījaba 19:25). Viņš Viņu redzēs ne jau kā svešinieku vai pretinieku. Dievs būs viņa pusē (Ījaba 19:25-27).

Kristus piecēlās no mirušiem, lai mēs varētu zināt, ka viņš ir Mesija (11:4-5). Lācars bija viņa spēka piemērs (Jāņa 11:11). To dienu autoritātes zināja un gaidīja, ka Mesija piecelsies no mirušiem (Mat.14:2).

Bija saprotams, ka ne visi mēs iegrimsim miegā, bet visi mēs tiksim pārmainīti (1. Kor. 15:51). Daudzi vairākas paaudzes pavadīs iegrimuši miegā, bet citi svētie dzīvos, kad pēdējās dienās atnāks Mesija. Visi tiks pārvērsti garīgos ķermeņos (1. Kor. 15:44). Tie, kuri būs gulējuši, tiks uzmodināti. Tie, kas līdz Kunga atnākšanai būs palikuši dzīvi, ne ar ko nebūs priekšā tiem, kas aizmiguši (1.Tes. 4:16-17). Tas Kungs nāks no debesīm, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam dzīvie, kas vēl pāri palikuši, tiks aizrauti pretim tam Kungam, un būs kopā ar to Kungu vienmēr (1.Tes. 4:16-17).

Pēc augšāmcelšanās iestāsies svēto tūkstošgadu valdīšana. Svētie valdīs pār tautām ar dzelzs zizli (Atkl. 2:26-27).

Pēc augšāmcelšanās nebūs laulības (Mat. 22:30). Svētie tiks uzmodināti kā garīgas būtnes. Kristus nomira par mums, lai mēs varētu uzmosties no miega un dzīvot ar viņu (1. Tes. 5:10).

Ir svarīgi apzināties, ka tikai taisnie tiks uzmodināti pirmajā augšāmcelšanās reizē. Taisnums (zedek) un taisnīgums ebreju valodā ir viens vārds un nozīmē vienu un to pašu. Tādēļ nenožēlota taisnības sagrozīšana atņem izredzētajiem augšāmcelšanās iespēju.

5.5 Grēcinieku sods.

Cilvēce ir pakļauta taisnīguma treniņiem. Dievs negrib, ka kādi pazustu, bet gan ka visi nāktu pie atgriešanās (2. Pēt 3:9).

Ja Dievs atņemtu savu Garu, tad visa radība kopā iznīktu, un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem (Ījaba 34:15), tā dvēsele ir neeksistējoša.

Cilvēce, kas netiks uzmodināta pirmajā augšāmcelšanās reizē, kas ir labāka augšāmcelšanās (Ebr. 11:35), tiks uzmodināta no mirušajiem otrajā augšāmcelšanās reizē, pēc Mesijas tūkstoš gadu valdīšanas. Šis process būs tiesāšanas periods, kas ilgs vairāk kā simts gadus (Jesajas 65:20). Augšāmcelšanās tiesas dienai (Jāņa 5:29) ir viena no korekcijām un mācībām, lai visa cilvēce varētu tikt sagatavota mūžīgās dzīves saņemšanai. Vārdam Tiesa (kriseoos) ir nozīme Lēmums.

Būtība ir tā, ka šie spriedumi tiks izteikti par attiecīgu rīcību. Šiem lēmumiem var būt soda un atriebības koncepcija. Tomēr, tie, kam nav bijusi iespēja iepazīt Dievu, par šo faktu netiks sodīti. Grēcinieki tiks pakļauti intensīvam treniņam. Ja viņi nenožēlos simts gadu laikā, kas viņiem atvēlēti pēc otrās augšāmcelšanās, viņi tiks atdoti nāvei, un tos iznīcinās Gehennas uguns (tulkots elle) (Mat. 5:22,29,30,10:28,18:9,23:15,33; Marka 9:43,45,47; Lūkass. 12:5; Jēkaba 3:6).

Jaunajā Derībā ir trīs vārdi, kurus tulko kā elle. Tie ir: hade jeb ?eola, kas nozīmē kaps, jeb pīšļi, vieta, kur tiek apglabāti mirušie. Otrs vārds ir Gehenna, kas ir ebreju orģinālvārds Hinnonas ielejai. Tā bija vieta, kur Jeruzālemē tika sadedzināti miruši dzīvnieki un atkritumi. Šo vārdu Kristus izmantoja aprakstot postu, kas sagaida mirušo miesu un dvēseli pēc tiesas dienas (Mat. 10:28). Trešais vārds ir Tartaros, kas apzīmē bezdibeni, kur tika iemesti eņģeļi, kas bija sadumpojušies pret Dievu.

Tātad, mirušo mūžīgu mocību nav. Svētie tiks aicināti pirmajā augšāmcelšanās reizē, lai darītu mācīšanas darbu Tūkstošgadē, lai dēmoni varētu tikt tiesāti par viņu darbiem, un pasaulei būtu salīdzinoši standarti, pēc kuriem var noteikt rezultātus. Viņi nemirs, jo viņi tiek tiesāti tagad. Par viņiem ir teikts, ka viņi iegrimst miegā.

Pārējā pasaules daļa, kas nepieder pie izredzētajiem, netiek tiesāti tagad. Pārējā pasaule tiks piecelta un izlabota zem uzraudzības, otrajā augšāmcelšanās reizē (Atkl. 20:12-13). Nav vairs nevienas citas augšāmcelšanās vai sodīšanas, kā vien otrā jeb vispārējā augšāmcelšanās. Nožēlniekiem tiks dota mūžīgā dzīvība kopā ar svētajiem, un tie, kas nenožēlos, vienkārši nomirs, un viņu ķermeņi tiks sadedzināti. Pēc tam arī nāve jeb nāves valstība tiks iemesta uguns jūrā ( Atkl. 20:14). Grēcinieki, kuri būs dzīvi Mesijas atnākšanas laikā, tiks nogalināti (Mal. 4:3), un nozīmēti otrajai augšāmcelšanās reizei.

Otrā augšāmcelšanās būs jūdu sodīšana par to, ka viņi noraidījuši Kristu. Viņi bija valstības bērni, kuri izstumti galējā tumsībā (Mat. 8:12). Tā vietā, lai viņiem būtu daļa pie dievišķās dabas (2. Pēt. 1:4) un pirrmās augšāmcelšanās, viņi kā tauta tiks nozīmēti otrajai augšāmcelšanās reizei. Jūda netika izvēlēts piedalīties pirmajā augšāmcelšanā. Jo daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu (Mat. 22:13-14). Daudzi, kuri pieņem Kristu, bet noraida viņa izredzētos un nav centīgi (Mat. 25:30), faktiski tiks nolemti otrajai augšāmcelšanās reizei (Mat. 24:51, 25:30), jo būs daudz izslēgto (Lūkas 13:26-28) un pat tie, kas tiks modināti pirmajā augšāmcelšanās reizē, tiks sakārtoti prioritāšu kārtībā (Lūkas 13:30).

6. Nodaļa.

Baznīca

6.1 Kurš vai kas ir Baznīca?

Kristus teica, ka viņš savu Baznīcu (draudzi) cels uz akmens un nāves spēki to nespēs uzvarēt (Mat 16:18). Akmens, uz kura ir uzcelta draudze, ir Dievs. Baznīca ir indivīdu kopums. Tā nav celtne vai korporatīva struktūra. Individuālās Baznīcas tiek sauktas par Dieva Baznīcām. Vispārēji tās tiek apzīmētas gan kā Dieva Baznīca (Ap. Darbi 20:28; Gal. 1:13; 1.Tim.3:5), gan kā Dieva Baznīcas (1. Kor. 11:16; 1. Tes. 1:14; 2. Tes. 1:4). 1. Kor 14:34 ir runāts par ticīgo jeb svēto Baznīcām, ar to apzīmējot cilvēkus, no kuriem sastāv Baznīca. Baznīcas bija daudzās vietās, un katra no tām bija atbildīga par savu rīcību.

Indivīdus aicina Dievs, un viņi tiek atdoti Kristum (Jāņa 17:11-12; Ebr.2:13, 9:15). Katru Dienu Dievs pievieno Baznīcai daudzus izglābtos (Ap. Darbi 2:47). Baznīcas tika identificētas pēc to atrašanās vietas (Rom. 16:1; 1.Kor. 1:2; 1. Tes.1:1; 2.Tes.1:1; 1. Pēt 5:13), un tās bieži vien bija mazas, vai mājas Baznīcas (Rom. 16:5,23; 1. Kor.16:19; Kol.4:15; Filem. 1:2). Kristus tika iecelts par galvu visām lietām Baznīcā (Efez. 1:22). Dievs savus debešķīgos spēkus, Savu gudrību atklāj caur Baznīcu (Efez. 3:10). Kristus ir baznīcas galva, un tā ir viņa ķermenis un ir pakļauta viņam. Kristus ir nodevies Baznīcas labā, kļūdams par tās galvu, un tāpat vajadzētu darīt vīriem pret savām sievām (Efez. 5:23-26). Baznīcai Kristus priekšā ir jāstāv bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas (Efez. 5:27). Baznīcu kopj Kristus (Efez. 5:29). Kristus, būdams Baznīcas galva, bija pirmdzimtais starp mirušiem, lai tādā veidā būtu pārāks. Tā Baznīca, būdama Kristus miesa, ir salaulāta ar Kristu, kā pirmās augšāmcelšanās grupa, kad nēk līgavainis (Mat. 25:1-10; Kol. 1:18,24). Baznīca ietver pirmdzimušo draudzi, un viņu vārdi ir ierakstīti debesīs (Ebr 12:23). Dieva Nams ir Dzīvā Dieva Draudze, taisnības pīlārs un pamats. Tātad, Dieva baznīcas pamats ir patiesība (1. Tim. 3:15).

6.2Baznīcas aorganizācija

Baznīca kā būtne ir atbildīga par tās locekļu labklājību (1.Tim. 5:16). Tas notiek vietējā līmenī.

Baznīcas mācītāji ir vecajie un diakoni, kurus izvēl ticības brāļi (Ap. Darbi 1:22,26,6:3,5-6,15:22; 1.Kor.16:3; 2.Kor. 8:19,23), un kuri Kunga vārdā lūdz un svaida slimos brāļus (Jēk. 5:14). Svētais Gars viņus padara par ganāmpulka, kas ir Dieva Baznīca, uzraugiem (Ap. Darbi. 20:28). Baznīcas ir autonomas (3.Jāņa 1:9-10). Baznīcu administratīvo darbu jāuzņemas diakoniem un diakonēm (Rom. 16:1), kuri ir šim darbam pārbaudīti (Fil. 1:1; 1.Tim. 3:8-13). Baznīcā notiek daudzas funkcijas, ieskaitot pravietošanu un mācīšanu (Ap. Darbi 13:1), tad brīnumu darīšanu, dziedināšanas, palīdzēšanu, vadīšanu un runāšanu mēlēs (1. Kor. 12:28). Baznīcas mācībai jāskan pazīstamās valodās, kas ir saprotamas, un tai ir jābūt izskaidrotai klātesošajiem (1. Kor.14:4-6).

Baznīcu pienākums ir palīdzēt apustuļiem vai evaņģēlistiem, kuri ir nozīmēti strādāt lielākā apgabalā, nekā vietējās Baznīcas (Ap. Darbi 14:23,27,15:3,4,22,18:22,20:17; 1.Kor 4:17).

Kristus atsevišķām Baznīcām deva atsevišķus uzdevumus, un katrai no tām ir eņģelis kas to sargā, lai tās izredzētajiem kalpotu par piemēru (Atkl.2:1,8,12,18, 3:1,7,14).

Tiesāšanas funkcijas ir jādara parastiem Baznīcas locekļiem, lai viņi attīstītos un sagatavotos eņģeļu tiesāšanai (1. Kor.6:4).

6.3 Baznīcas mērķi un uzdevumi.

Baznīcas pirmais mērķis ir Dieva valstības evaņģēlija sludināšanas turpināšana, kā to ir pavēlējis Jēzus Kristus (Mat. 4:17,10:7,11:1; Marka 1:38-39; Marka 3:14,16:15; Lūkas 4:43, 9:60).

Baznīcai ir jāsludina prieka vēsts nelaimīgajiem, jādziedina salauztas sirdis, jāpasludina apcietinātiem atsvabināšana un saistītiem pilnīga brīvība (Jesajas 61:1), kā arī gaisma aklajiem (Lūkas 4:18) un slimajiem dziedināšanu (Lūkas 9:2).

Baznīcai ir jāpasludina tā Kunga žēlstības gads (Lūkas 4:19) un jāliecina, ka Kristus ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem (Ap. Darbi 10:42).

Vecajo, kuriem jācenšas sludināt visur un ikvienā Baznīcā (1. Kor. 4:17) otrs mērķis ir Baznīcu ganīšana (Ap. Darbi 20:28). 1. Korintiešu 12:28 aprakstītās dāvanas jāizmanto Baznīcas attīstībai. Šīs garīgās dāvanas draudzes celšanai ir jāiemanto ar centību (1. Kor. 14:12). Sava paša nama vadīšana ir paraugs Dieva Baznīcas vadīšanai (1. Tim. 3:5).

6.4 Svētdarīšana.

Tie, kuri ir draudzē, tie ir Svētā Gara aicināti (Rom. 15:16), lai tiktu darīti svēti (1. Kor. 1:2), caur Dievu Tēvu un pasargāti Jēzū Kristū (Jūdas 1).

Svētos Dievs dara svētus caur Jaunās Derības asinīm (Ebr. 10:29) un Jēzus Kristus miesu (Ebr. 10:9-10). Tad svētie tiek izglābti kristīšanā (1. Kor. 6:11). Svētais gars ir mūsu Dieva Gars, un, caur Jēzus Kristus vārdu tiek svētdarīti un ar viņa upuri nomazgāti, turpinot ticībā caur Dievu (Ap. Darbi. 26:18).

Izredzētajiem ir garantēta piedošana caur žēlastību, un ar ticību viņi šo stāvokli saglabā un nes svētību citiem gan Baznīcā, gan ģimenē. Neticīgs laulātais un bērns tiek svētīts caur ticīgo. Izredzētie tiek svētīti Kristus miesā, būdami viena miesa Kristū (Rom. 12:5; 1. Kor. 12:20-27), un tādēļ svētdarīšana nav atkarīga no korporatīvām struktūrām.

7. Nodaļa

Dieva Valstība.

7.1 Dieva Valstības iestāšanās.

Dieva Valstības iestāšanās ir paredzēta kā valstība, kuru neierobežos šīs pasaules valdības, un kura iestāsies ar Mesijas atnākšanu laiku beigās (Dan. 2:44). Dieva Valstību sludināja Kristus, kas teica, ka tā ir tuvu klāt pienākusi (Marka 1:14-15). Tātad Valstībai ir divas fāzes. Pirmkārt, tā ir garīga Valstība un, otrkārt, tā ir fiziskā Valstība, tūkstoš gadu ilgā Mesijas valdīšanas laikā.

7.1.1 Garīgā Valstība

Līdz pat 30. gada Pentakostam, Svētais Gars tika dots tikai dažiem praviešiem un Izraēla vadītājiem, noteiktu nolūku izpildīšanai. Nevienai citai tautai līdz pat pagānu ienākšanai baznīcā 30. gadā pēc Kristus, nebija Svētais Gars.

Svētais Gars cilvēcei tika dots pēc Kristus nāves 30. gada Pentakostā (Vasarsvētkos), kā Valstības pirmā fāze (Ap. Darbi 2:1-4), kuru tā redzēja ar spēku nākam (Marka 9:1). To saņem pazemībā un centībā pēc zināšanām, kā bērns (Marka 10:15). Iekams cilvēks nav piedzimis no jauna caur ūdeni un Garu, tas nevar redzēt Dieva Valstību (Jāņa 3:3-5). Bībeles noslēpumi tiek uzticēti izredzētajiem, un to izpratne nāk ar Svēto Garu, jo Bībele ir sarakstīta līdzībās (Rom. 14:17).Dieva Valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prrieks Svētajā Garā (Rom 14:17). Dieva Valstība nav vārdos, bet spēkā (1. Kor. 4:20).

Grēku nožēlošana ir absolūti nepieciešama, lai iekļūtu Valstībā. Gēcinieki, kas nožēlo savus grēkus būs pirms paštaisnajiem. Izredzēto aicināšana ir vispārēja informācijas izkaisīšana, ko salīdzina ar sēšanu (Mat.13:3-9). Tā tiek izkaisīta un saņemta ar lielu dedzību caur Svēto Garu (Mat 13:44-46). Tādēļ daudz ir aicināto, bet maz izredzēto (Mat 20:16,22:14). Aicinājums savāc visus, arī izredzētos, kas tiks izsijāti laiku beigās ar Mesijas atnākšanu, vai arī , attiecībā uz mirušiem, augšāmcelšanās laikā. Izredzētie ir nolemti tikt aicināti, tādēļ taisnoti un pagodināti (Rom. 8:29).

Kad Valstība caur Svēto Garu tiek dota, tā ir līdzīga sinepju graudiņam, kas izaug par lielu koku, vai raugam, kas saraudzē visu mīklu (Mat. 13:31-32), tā dod Dievam iespēju kļūt visam visos (1. Kor. 15:28).

Noteikums ir tāds, ka vispirms ir jāmeklē Dieva Valstība un Viņa taisnība, un tad visas pārējās lietas tiks piemestas (Mat. 6:33). Dieva Valstības zīme cilvēkā ir vara pār dēmoniem (Mat. 12:28). Dieva gribas izpildīšana ir nosacījums iekļūšanai Dieva Valstībā caur Svēto Garu. Ja tas netiek izmantots, tad Valstība tiek atņemta un dota tiem, kas nes tās augļus (Mat.18:3-4).

Tie, kas tiek atturēti no iekļūšanas Dieva Valstībā, ir sevišķi pieminēti 1.Korintiešu 6:9-10;Galat 5:21 un Efeziešu 5:5.

7.1.2 Kristus tūkstoš gadu valdīšana.

Mesijas tūkstoš gadu valdīšanas laiks ir pieminēts Atklāsmes 20:2-7. Tūkstoš gadu periodu sauc par Milenniumu vai Čiliādi.

7.1.2.1 Mesijas atgriešanās.

Bībeliskās sistēmas atjaunošana caur Mesijas atgriešanos ir pieminēta Cakarijas 14:4. Kristus, ar līdzības palīdzību teica, ka viņam ir jādodas prom, un tad jāatgriežas (Lūkas 19:12).

Mesija ieradīsies Eļļas kalnā, un kopā ar izredzētajiem nodibinās savu valdību. Viņš atjaunos Templi (Ap. Darbi 15:16). Viņš atjaunos bībelisko sistēmu, sabatu, Jaunā Mēness svētkus un gadskārtējos svēto Dienu periodus ieskaitot. Visām tautām būs jāsūta savi pārstāvji uz Jeruzālemi pielūgt to Kungu un svinēt Lieveņa svētkus, vai arī tie nedabūs lietu vajadzīgajā sezonā (Cak. 14:16-19).

Atnākšana notiks ar lielām zīmēm un brīnumiem, spēkā un godībā (Mat. 24:27,30; Atkl. 1:7). Viņa atgriešanās būs redzama un to pavadīs debesu zīmes (Atkl. 6:12). Spēki būs satricināti. Saule tiks aptumšota un mēness nedos savu spīduma (Mat. 24:29;Ap. Darbi 2:20). Viņš sēdēs pie Visu spēcīgā rokas un nāks no debess padebešiem. Tā Dievs dod Kristum spēku (Mat. 26:64; Marka 14:62; Lūkas 21:27; Ap. Darbi 1:11).

Kristus nāks ar Erceņģeļa Mihaela bazūnes skaņām (1. Tes. 4:16-17; Atkl. 11:15).

Kad Cilvēka Dēls ieradīsies savā godībā, lai pagodinātu sevi savu svēto vidū (2. Tes. 1:10) kopā ar saviem eņģeļiem, viņš nošķirs tautas un spriedīs pār tām (Mat. 25:31-46).

Izredzētie, Dieva Valstības locekļi, kuriem caur grēku nožēlu ir dots Svētais Gars un kuri ir kristījušies un turējuši baušļus, tiks uzcelti no mirušajiem līdz ar Kristus ierašanos. Tā būs pirmā augšāmcelšanās. Pārējie mirušie neatdzīvosies līdz pat Tūkstošgades beigām. Tad būs otrā augšāmcelšanās (Atkl. 20:4). Izredzētajiem ir cerība un iemesls gaidīt Mesiju (1. Tes. 2:19; Atkl. 22:20). Izredzētajiem ir jākļūst nevainojamiem svētumā, lai būtu gatavii tam, kad Kristus atnāks ar saviem svētajiem (1. Tes. 3:13; 1. Tes. 5:23). Lai tiktu glābts, būtiska ie patiesības mīlestība (2.Tes. 2:8). Netaisnos tas Kungs iznīcinās ar savas mutes elpu (2. Tes. 2:8). Baznīcai ir jābūt nomodā un tā nedrīkst iemigt, jo Tā nezina, kad tas Kungs atnāks (Marka 13:35-37; Atkl. 3:3,11). Kristus atgriezīsies lai spriestu taisnu tiesu un vestu karu ar tiem, kas nav paklausījuši Dieva pavēlēm (Ps. 96:13; Atkl. 19:11). Kristus atgriezīsies un spriedīs par visas cilvēces darbiem (Atkl. 22:12).

7.1.2.2 Izraēla sapulcināšana

Ar Mesijas atgriešanos izredzētie un fiziskā izraēla piederīgie, no kuriem daži tiks izmantoti kā priesteri, no visām zemes malām tiks sapulcināti Jeruzālemē (Jesajas 11:12,66:19-21).

7.1.2.3 Tā Kunga Diena.

Pirms Tā Kunga dienas izredzēto vidū izcelsies dumpošanās jeb apostāze (Apostasia), atkrišana no patiesības un bauslības. Atklāsies pazušanas dēls, kas tā nosaukts par atkrišanu no Dieva likumiem caur savu mācīšanu izredzēto vidū (2. Tes. 2:3-8). Viņš sēž Dieva Templī un viņu sauc par Dievu. Mesija savā atnākšanā viņu nogalinās.

Tas Kungs nogalinās tos, kas karo pret Jeruzālemi. Cilvēki, kuri tiks iznīcināti, kritīs panikā un vērsīsies pret saviem biedriem (Cak. 14:12-13). Tas viss notiks negaidīti (1. Tes. 5:2).

Zemi skars posts. Kristus nāks dusmās un visi slēpsies klintīs un klanos, jo neviens nevarēs nostāvēt (Atkl. 6:15-17). Pēdējās dienās Dievs nāks ar bazūnes skaņām un nelaimēm (Atkl. 8:7-21; Atkl. 16:1-20). Tā Kunga Dienas, kas būs tūkstošgade, beigās mē zinām, ka zeme tiks iznīcināta. Planēta tiks iznīcināta ar uguni (2. Pēt. 3:7-10,12), līdz ar to iznīcinot arī visu cilvēci.

Visi tā Kunga dienas notikumi ir vērsti uz to, lai spriestu tiesu pār zemi un izlabotu cilvēci (Jūdas 14-16). Izredzētie, kuri būs grēkojuši, tiks atsūtīti atpakaļ pasaules sistēmā, lai tie tā Kunga dienā varētu tikt glābti, tiekot izlaboti otrajā augšāmcelšanās reizē (1. Kor. 5:5). tādēļ ir tikai divas augšāmcelšanās.

7.1.2.Dieva mūžīgā Valstība.

7.1.3.2. Dieva atnākšana

Kad Kristus būs iztiesājis visas varas un autoritātes, viņš visu sistēmu nodos atpakaļ Dievam (1. Kor. 15:24,28). Tad Dievs ieradīsies uz zemes un pārcels šeit debesu administrāciju. Tad visa zeme piepildīsies ar Viņa godību (Jesajas 6:3) un Dievs ar Jēru būs šīs sistēmas gaisma (Atkl. 21:23).

7.1.3.2 Jauna zeme un jauna Jeruzāleme.

Jesajas 65:17 ir rakstīts, ka tiks izveidota jauna zeme un jaunas debesis. Izraēla dzimums un vārds šajā sistēma pastāvēs dieva priekšā (Jes. 66:22) līdz pat tūkstošgades beigām, kad visa miesa novecos. Dievs dzīvos Ciānā, un to sauks par uzticīgo pilsētu (Cak. 8:3). Jaunās Jeruzālemes pilsēta nokāps no debesīm (Atkl. 3:12). Jaunā Jeruzāleme būs svēta pilsēta, kas nolaidīsies pār jaunās zemes un jauno debesu radību (Atkl. 21:1-4,7,10). Dievs būs kopā ar visiem cilvēkiem. Iepriekšējās lietas vairs netiks pieminētas (Jes. 65:17). Jauno zemi un jaunās debesis, kurā valda taisnība, mēs gaidām pamatojoties uz pasolījumu (2.Pēt.3:13). Daudzi no izredzētajiem kļūs par Dieva Tempļa pīlāriem (Atkl. 3:12). Tātad tā būs garīga celtne.

7.1.3.3. Cilvēces liktenis

Izredzētajiem tiks uzticēta planētas administrēšana uz tūkstošgades laiku (Lūkas 19:17,19). Viņi būs līdzīgi eņģeļiem (Mateja 22:30), mantos zemi un redzēs Dievu, jo viņi būs Dieva Dēli (Mat. 5:3-11). Tas attieksies uz visām tautām (Mat. 8:11). Dievam Tēvam tas sagādās patiku (Lūkas. 12:32). Jo visi, kurus vada Dieva Gars ir Dieva bērni (Rom. 8:14).

Mesijas tūkstošgadu Valstība ir tikai līdzeklis, lai cilvēci sagatavotu īstajiem pienākumiem, kas piepildīs Dieva plānu, kas nolikts jau pirms zemes radīšanas.

Galējais cilvēces mērķis ir tapt sagatavotai savas vietas ieņemšanai eņģeļu pulkā un saņemt sev pienākošos mantojumu, kas ir zemes, un jaunizveidotā universa (Dan. 7:27,12:3) attīstīšana un vadīšana (Ps. 8:1-9; Dan. 2:44-45).

Pielikums

Gars Trinitariānismā

Trinitārieši nošķīra teoloģiju no tā saucamās pestīšanas ekonomijas Jēzus Kristus inkarnācijā. La Cugna (GOS FOR US The Trinity and CHristian life, Harper San Francisko, 1991), runājot par Trīsvienības doktrīnas attīstīšanos un Pestīšanas Plāna (jeb Soterioloģojas) nošķiršanu no teoloģijas, kā tas parādījies Jēzus Kristus inkarnācijā, rakstīja, ka Kapadoķieši orientējuši teoloģiju tajā virzienā, kas veicinājusi ekonomijas un teoloģijas nošķiršanos. Šī trajektorija, protams, noveda pie

Pseido- Dionysius via negativa, un, visbeidzot pie Palamas Gregorija teoloģijas (6. nod.).

Latīņu Rietumos, pēc Nikejas periodā, tādi teologi kā Poiteras Hilarijs, un, iespējams arī Ankiras Marcellus, saglabāja saistību starp dievišķajām hipostāzēm un pestīšanas ekonomiju. Augustins radīja pavisam citu pieeju. Viņa uzskatu sākuma punkts bija ne vairs Tēva monarhija, bet gan dievišķa substance, kuru līdzīgi sadala trīs personas. Tā vietā, lai pētītu toeloģijas dabu, kas atklājusies Jēzus Kristus Inkarnācijā un dievināšanā ar Garu, Augustīns meklēja Trīsvienības pēdas, kuras varētu atrasties cilvēka dvēselē. Augstīna dzīšanās pēc "fiziskas" analoģijas intratrīsvienīgajām attiecībām, nozīmē, ka pēc tam trīsvienīgā doktrīna pēc tam tiek uztverta kā "iekšēja" Dievībā (Godhead), un tas atšķiras no tā, ko mēs zinām par Dievu caur Kristu Garā (LaCugna, p.44).

Viduslaiku Latīņu teoloģija sekoja Augustīnam un Teoloģijas nošķiršanai no ekonomijaas jeb soterioloģijas. Visa sistāma sajaucās ar Neo- Platonismu un Misticismu.

LaCuggnas svarīga atziņa ir tā, ka no Augustīna Tēva Monarhija vairs nebija vissvarīgākā. Trīsvienība pieņēma līdzvērtīgumu. Tas bija otrais solis maldīgas kop-mūžības pieņēmumā. Pareizs pieņēmums bija Dieva manifestēšanās katrā cilvēkā, tas ir, Tēva darbība caur Svēto Garu, kas izplūst no viņa caur Jēzu Kristu. Šī darbība caur Jēzu Kristu, darīja iespējamu Kristum vadīt un virzīt cilvēkus attiecībā uz Dieva, kurš dzīvoja katrā izredzētajā, gribu.

Kristus nebija Svētā Gara pirmavots. Viņš bija vidutājs un vadītājs. Viņš darbojās Dieva labā, kā vienmēr bija rīkojies Dieva gribas labā un saskaņā ar to. Taču viņš nebija Dievs. Trinitārieši zaudēja šo uzskatu, ja viņi vispār izprata lietas būtību. Kā LaCugna teica:

Tas fundamentāli ietekmēja kristiešu lūgšanas veidu. Viņi vairs nelūdza vien Tēvam (Mat. 6:6,9) Dēla vārdā, kā to liek Bībele (lūkas 11:12), pielūdzot Tēvu (Jāņa 4:23), bet gan lūdza Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tālāk, rakstu zinātnieki no pašas teoloģijas izveidoja metafiziku. Bet visa šī celtne tika uzcelta uz Bībeles neievērošanu vai manipulācijām ar to. Tie?i šī iemesla dēļ Trinitārieši uz lietu neattiecina visus Bībeles tekstus, un nepareizi tulko un citē citus atslēgas tekstus, ignorējot tos, ko viņi nevar izskaidrot un mainīt. Bet viņu sistēma ir balstīta uz Misticismu un Neo- Platonismu. LaCugna raksta, ka:

Vienīgais Dievs eksistēja kā ousia trijās noteiktās hipostāzēs. Mēs redzam (Cox, The Elect as Elohim), ka Platonistu termins ousia un Stoiķu Hipostāze, būtībā nozīmē vienu un to pašu lietu.

Gara darbošanās intradievišķā līmenī nozīmē, ka izredzētie nevar dalīties Dieva dabā, kā to dara Kristus. Šāds pieņēmums ir pretrunā ar Rakstiem. Izredzētajiem ir Daļa pie dieva dabas (2. Pēt. 1:4).

Efeziešu 1:22 ir rakstīts, ka Dievs visas lietas ir nolicis pie Kristus kājām un padarījis viņu par Baznīcas galvu. Dievs Kristu piecēla

Tātad Kristum ir dota vara pār jebkuru vārdu, jo vārds pats par sevi demonstrē autoritāti. Viņam ir dota vara pār visām lietām, lai Baznīca varētu kļūt par mantinieci caur Kristu, kurā mājo visa Dieva pilnība redzamā veidā (Kol. 2:9). Vārds Dievs, šajā vietā oriģinālā ir Theotetos, kas nozīmē dievība jeb Dieva esamības stāvoklis.

Taiers (Thayer) uzskata, ka dievība (Theot) atšķiras no dievišķības (Theiot), kā esence atšķiras no īpašības. (Thayer's 288.lpp.) Ar to domāts, ka Dieva pilnības esence redzamā veidā ir dzīvojusi Kristū. Šī pilnības esence ir dota mums, lai visi cilvēki varētu uzvilkt jauno Dieva dabu (Kol. 3:10)`. Viņi vairs nebūs ne Jūdi ne grieķi, bet visi būs Kristus, jo viņš ir visos (Kol. 3:11). Viņš caur Svētā Gara spēku attīsta cilvēkus, lai beidzot padarītu Dievu visur un visā (1. Kor. 15:28).

Bet kad viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies tam, kas viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa (1. Kor. 15:28).

Trinitārieši šo tekstu sāka tulkot kā Visu visos, tādējādi izvairoties no loģiskā Dieva kā esences, kas pieejama visiem cilvēkiem, kā tā bija pieejama Kristum, pieņēmuma, kas atspoguļots šajos tekstos.

Tas ir Kristus, kas mūs piepilda ar Dieva pilnību (Efez. 3:19). Kristus pilnība ir Tēva atspulgs (Efez. 4:13). Tas nozīmē, ka mēs kļūstam līdzīgi Tēvam (eikom), tāpat kā Kristus, un tā mēs esam Dieva bērni un līdzmantinieki Kristum Dieva Valstībā (Rom. 8:17; Jēkaba 2:5). Mantinieki pamatojoties uz apsolījumu (Gal. 3:29) par pestīšanu (Ebr. 1:14) un kopā žēlastības mantinieki (1. Pēt. 3:7).

Dieva Dēls kļūst par Mūžīgo Tēvu (Jesjas 9:6) būdams tēvs izredzētajiem, līdz ar to ieņemdams vietu starp tēviem debesīs, kur to ir daudz (Efez. 3:14).

Svētais Gars ir mehānisms, kas sasaista visas šīs dievības vienu ar otru un piešķir tām spēju būt elohim katram no šiem eņģeļiem. Nevar būt nekāda jautājuma, ka Svētais Gars ir Dievs tādā nozīmē, ka ir atšķirīgs no indivīda un ierobe?ojas intradievišķās attiecībās triju dievību vidū. Visi ir Dieva Dēli, un tādēļ Kristus līdzmantinieki vienā un tajā pašā nozīmē. Svētā Gara pielūgšana tātad būtu pašdievināšana, jo tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību Dievs kļūst par visu visos.

Tādēļ šādā pielūgšana loģiski ir aizliegta kā pašdievināšana, jo tā ir cilvēka daļa. Tas ir spēks jeb līdzeklis, taču ne pats Dievs. Svētais Gars mums piešķir gatavību būt elohim jeb Theoi.

Dievība ir struktūra, kas izplešas Padomē. Šī Padome ir aprakstīta Psalmos un citās rakstu vietās, un arī Atklāsmes grāmatā 4:1 līdz 5:14 ir runāts par Dieva Troni un Vecajo Padomi. Šī Padome, kurā kā Jērs un Augstais Priesteris (Ebr. 8:1-2) ir iekļauts arī Jēzus Kristus, kalpo un pielūdz Visuvareno Dievu (Atkl. 4:8-11). Kalpojot Dieva Kristus ziedoja savu dzīvi un katram priesterim ir jābūt kaut kam ko ziedot Dievam kā upuri (Ebr. 8:3).

Atklāsmes grāmatā 4:8-11 ir rakstīts, ka Kungs Visuvarenais Dievs ir kronēts pār vecajiem, kuri arī ir kronēti. Tomēr viņu kroņi ir padoti Kungam Visuvarenajam Dievam, no kura ir radītas visas lietas. Viņā ir Jēzus Kristus un Padomes Kungs Dievs.

Debesu pulkā ir vairāki Dieva Dēli (no Ījaba 1:6,2:1, 38:7: Psalmi 86:8-10, 9:53, 96 :4, 135:5), kurus apzīmē kā Bene Elyon

Jeb Visuaugstākā dēlus. Arī izredzētie cilvēki ir iekļauti debesu pulkā kā Dieva Dēli (no Rom. 8:14).

Kristus bija pirmdzimušais, jeb visas radības pirmradītais. Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur viņu un uz viņu. Bet viņš pats ir pirms visa un viss pastāv viņā (Kol. 1:16-17). Tas bija dievs, kas radīja viņu un vēlējās, lai visa radība eksistētu viņā. Tādējādi Kristus nav Dievs tādā nozīmē kā Dievs Tēvs, kurš vienīgais ir nemirstīgs (1.Tim. 6:16), kurš eksistējis mūžīgi.

Bībele Dievu uzskata par Jēzus Kristus tēvu (no Rom. 15:6; 2. Kor. 1:3, 11: 31; Efez. 1;3, 17; Kol. 1;3; Ebr 1:1; 1. Pēt.1;3; 2. Jāņa 3; Atkl. 1:1,6,15:3). Kristus ir saņēmis savu dzīvi, spēku un autoritāti pēc Dieva Tēva pavēles (Jāņa 10:17-18). Kristus savu gribu pakļauj Dieva gribai, kurš ir Tēvs (Mat. 21:31, 26:39; Marka. 14: 36; Jāņa 3:16, 4:34). Dievs izredzētos ir uzticējis Kristum, un Dievs ir lielāks nekā Kristus (Jāņa 14: 28), un lielāks par visu (Jāņa 10:29).

Dievs sūtīja savu Vienpiedzimušo Dēlu (monogene) pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu (1. Jāņa 4:9). Kristu ceļ godā Dievs, kas pats ir lielāks par viņu ( Jāņa 8:54).

Kristus ir nolicis malā savu debesu spēku un kļuvis par cilvēku, pēc miesas cēlies no Dāvida (Rom. 1:3) Bet Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva dēlu spēkā. (Rom. 1:4).

Dievs ir Akmens (sur) kā Akmeņlauztuves jeb Klints, no kura tiek izlauzti visi pārējie akmeņi, Jozuas grāmatā 5:2 aprakstītais akmens nazis, ar kuru tiek apgraizīts Izraēls, pilnīgs un uzticams klints kalns (Deut. 32:4) Dievs ir Izraēla un tā pestīšanas pamatakmens (Deut.32:15), izraēla dzimšanas klints (Deut 32:18, 30-31). 1. Samuēla ir rakstīts, ka mūsu Dievs ir mūsu klints, mūžīga klints (Jesajas. 26:4). No šī akmens cēlušies visi pārējie, tāpat, kā visi ir Abrahama pēcnācēji ticībā (Jes. 51:1-2). Mesija ir izlauzts no šīs klints (Dan. 2:34,45), lai tiesātu šīs pasaules impērijas. Dievs nevis Pēteris, Kristus, vai kāds cits, ir pamatakmens, uz kura Kristus uzbūvēja savu Baznīcu (Mat. 16:18), un uz kura viņš pats kā uz pamata atpūšas.

Mesija ir Dieva tempļa galvenais stūrakmens, no kura izredzētie ir Naos jeb svētie no Svētajiem, Svētā Gara glabātuve. Visi Tempļa akmeņi ir izlauzti no Klints, kas ir Dievs, tāpat kā Kristus, un tie ir doti Kristum, garīgajam akmenim (1. Kor. 10:4), klupšanas un piedauzības akmenim (Rom. 9:33) Kristus savu templi izveidos tā lai Dievs varētu būt visos un visā (Efez. 4:6). Dievs ir devis Kristu būt visā un visos (panta kai en pasin Kol. 3:11), noliekot visas lietas zem viņa kājām (1. Kor. 15:27), noliekot viņu par galvu pār visām lietām Baznīcā, kas ir viņa ķermenis, viņa pilnība, kas piepilda visus un visu (Efez. 1:22-23). Kad Dievs visu nolika pie Kristus kājām, tas bija manifests, ka Viņš ir Viens, kurš neatrodas zem Kristus kājām (1. Kor. 15:27).

Ja Kristum ir padotas visas lietas, tad pats Kristus būs padots Dievam, kas ir nolicis visas lietas zem Kristus kājām, lai Dievs varētu būt visos un visā (Panta en pasin 1. Kor. 15:28). Tādēļ Platonistu uzskati, kas cenšas pielīdznāt Kristu Dievam Trīsvienībā, ir pretrunā ar Rakstiem. Kristus sēdēs pie Dieva labās rokas, Dieva vadībā (Ebr. 1:3,13,8;1,10:12, 12:2; 1. Pēt. 3:22) un dalīsies Dieva tronī, tāpa kā izredzētie dalīsies tajā troī, kas ir dots Kristum (Atkl. 3:21), kas ir Dieva tronis (Ps. 45:6-7; Ebr 1:8, jeb Dievs ir viņa tronis vai tavs tronis, ak Dievs.).

Dievs, kurš sūta ir lielāks par to, kas ir sūtīts (Jāņa 13:16), Kalps nevar būt lielāks par savu Kungu (Jāņa 15:20). Tas ir vislielākais absurds domā, ka Būtne var būt upuris pati sev. Šāds akts, loģiski, ir pašnāvība, jeb trinitariānismā, daļēja sakropļošanās. Tādēļ šī doktrīna noliedz augšāmcelšanos, it sevišķi no 1. Korintie?u 15.

Tātad krustā sišanas un augšāmcelšanās īpatnība ir obligāta un pilnīga. Augšāmcelšanai bija jānotiek miesā, kā Līgojamajam Upurim, jo savādāk nav pestīšanas un turpmākas ražas. Kristus sagatavošana uzbraukšanai pie viņa un mūsu Dieva, kurš ir mūsu Tēvs (Jāņa 20:17) bija reāla un sevišķa.

Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

Christian Churches of God

PO Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIA
E-mail: CCG Secretary

PO Box 45, ROCKTON ONTARIO L0R 1X0, CANADA
E-mail: North America

Postbus 56, 8316 ZH MARKNESSE, NEDERLAND
E-mail: mailto:cabbar@xs4all.nl

Copyright:  The papers on this site may be freely copied and distributed provided they are copied in total with no alterations or deletions. The publisher's name and address and the copyright notice must be included. No charge may be levied on recipients of distributed copies. Brief quotations may be embodied in critical articles and reviews without breaching copyright.

| Search | Alphabetic Index | Long Catalogue | Home Page | Webmaster | Additional |